Autors: Kristaps Reinis Vikmanis // kristaps@vikmanis.eu
Atslēgvārdi: Japāna, dzelzceļš, vilcieni, dzelzceļa entuziasti, denša otaku.
Sabiedriskais transports ir ļoti ikdienišķa lieta. Katru dienu neskaitāms daudzums cilvēku ceļo ar vilcieniem. Bet vai dzelzceļš ir tikai infrastruktūra, vai arī papētot to, mēs varam uzzināt kaut ko vairāk par kultūru?
Manuprāt, kultūru var redzēt ne tikai pierastās, pašsaprotamās lietās – mākslā, valodā, cilvēku attiecībās –, bet arī šķietami ar to nesaistītās lietās, tai skaitā infrastruktūrā: katrai kultūrai ir savas īpatnības, kā tās veido, organizē un lieto infrastruktūras sistēmas. Visi noteikti ir dzirdējuši, ka Japānā vilcieni vienmēr ierodas laikā, un ja vilciens kavē pat tikai 1 minūti, dzelzceļa kompānija par to atvainosies. Ja vilciens kavējies vairāk kā 5 minūtes, ir iespējams dabūt rakstisku izziņu, kas darba devējam apliecinās kavēšanās iemeslu. Tik tiešām, vilcienu sistēma atspoguļo Japānas kultūru, kur ierašanās noteiktajā laikā ir ļoti svarīga.
Dzīvojot Japānā, kaut arī nelielu brīdi, man ir bijusi iespēja salīdzināt Japānas un Latvijas dzelzceļa sistēmas. Latvijā dzelzceļš ir starppilsētu transportlīdzeklis, un, lai pārvietotos pilsētā mēs izmantojam autobusus, trolejbusus un tramvajus (kas īstenībā ir vilciena veids, bet es nekad neesmu to uztvēris kā tādu). Japānā vilciens ir galvenais sabiedriskais transportlīdzeklis. Vilcienus izmanto gan, lai pārvietotos pilsētā, gan arī starp tām. Iespējams, šai atšķirībai nav nozīmes, jo, piemēram, Kansai reģionā, kur pilsētas ir cieši blakus viena otrai, nemaz nevar pateikt, kurā brīdī vilciens iebraucis citā pilsētā. Es arī ikdienā izmantoju šos vilcienus drīzāk tā, kā mēs izmantojam tramvajus Rīgā, jo vilcieni nāk nevis reizi stundā kā Latvijā, bet ik pēc apmēram 10 minūtēm.
Arī sistēmas izveide Japānā ir bijusi ļoti atšķirīga: ir vairākas dzelzceļa kompānijas, kuras katra būvē savas stacijas un dzelzceļa sliedes. Varētu likties, ka tas braucējiem maršruta plānošanu padarītu sarežģītāku, bet tā nav, jo atšķirīgās kompānijas sadarbojas un to dzelzceļi ir savstarpēji labi integrēti. Man šķiet, tas lielā mērā ir, pateicoties “IC” kartēm. Šajās kartēs var ieskaitīt naudu, un, to nopīkstinot, ieejot un izejot pa vārtiem, automātiski tiek izrēķināta un noņemta biļetes maksa. Tā atkarīga no ceļa garuma. Šīs kartes var izmantot visu kompāniju vilcienos, līdz ar to nav jāpērk biļete katrai kompānijai atsevišķi. Tālākiem braucieniem bieži vajag izmantot vairāku kompāniju dzelzceļus, un vilcienos pat ziņo, kurās stacijās var pārsēsties citu kompāniju vilcienos.
Dzelzceļi Japānā ir arī tieši saistīti ar kultūru. Piemēram, Hankjū dzelzceļa kompānijai pieder savs teātris – Takaradzuka Kagekidan (Takarazuka Revue, Takaradzukas Muzikālais teātris) –, kas tika izveidots tieši tāpēc, lai popularizētu dzelzceļa līniju. Saistībā ar dzelzceļiem ir izveidojusies arī subkultūra – dzelzceļa entuziasti (denša otaku). Ir dažādi dzelzceļa entuziastu veidi:
- Nori-tecu – entuziasts, kas izbauda braukšanu ar vilcienu;
- Eki-tecu – entuziasts, kas apmeklē dažādas stacijas;
- Tori-tecu – entuziasts, kam patīk fotogrāfēt vilcienus.
Ar vilcienu stacijām ir saistītas arī dažādas aktivitātes, piemēram, dažās stacijās ir iespējams speciāli tam domātā blociņā iespiest īpašus zīmogus. Un ir arī tādi dzelzceļa entuziasti –Oshi-tecu –, kas apmeklē šādas stacijas un kolekcionē zīmogus.
Stacijās ir iespējams nopirkt ekiben – ēdienu kastītes, kurās ir dažādi īpaši vietējie ēdieni. Ekiben-tecu (vēl viens dzelzceļa entuziastu veids) ceļo pa Japānas dzelzceļiem tieši, lai izbaudītu vietējos ēdienus, izmantojot šīs kastītes.
Esmu arī sapratis dzelzceļa pievilcību un kļuvis par sava veida dzelzceļa entuziastu – ja tik vienkārši ir iespējams iekāpt vilcienā un kaut kur aizbraukt, vai tā būtu tūristīga vieta pilsētā, vai nomale ar skaistiem dabas skatiem, tad protams, ka gribas doties izbraukumā. Viena no manām iecienītākajām aktivitātēm Japānā ir iekāpt vilcienā, aizbraukt līdz kādai, nejauši izvēlētai stacijai un doties uz vietējo šinto svētnīcu, pa ceļam aplūkojot interesantas, iespējams, tūrstiem nezināmas vietas. Nez, kurš no vilciena entuziastiem esmu es?
Dzīvojot Japānā es esmu sapratis dzelzceļa sistēmas nozīmi un no jauna atklājis tādu projektu, kā piemēram, Rail Baltica nozīmi. Mēs varam daudz ko mācīties no Japānas dzelzceļa sistēmas, it īpaši atšķirīgo dzelzceļa kompāniju savstarpējo integrāciju. Mans sapnis ir, ka arī Eiropā būtu tik vienkārši ceļot ar vilcieniem.
Titulbildes avots: no autora personīgā arhīva.