Autors: Kristaps Reinis Vikmanis // kristaps@vikmanis.eu
Atslēgvārdi: teātris, dzimums, dzimte, aktiermāksla, fanu kultūra.
Teātra māksla ir ļoti sena un sastopama visās kultūrās. Aktieri savaldzina skatītājus ar dramatiskiem pavērsieniem, sasmīdina ar jokiem vai liek raudāt par traģēdijām. Eiropas teātris cēlies no Senās Grieķijas teātra, un tā tradīcijas vēl joprojām jūtamas arī mūsdienu teātros. Bet kā ir ar teātriem Āzijā?
Japānā, Hjogo prefektūrā, Takaradzukas pilsētā atrodas viens no Japānas veiksmīgākajiem un populārākajiem teātriem. Teātrim ir vairāk nekā 100 gadu sena vēsture, un tam ir bijusi ļoti liela ietekme Japānas popkultūras attīstībā. Tā speciālizācija ir uzvedumi divās daļās. Pirmā daļa parasti ir romantisks mūzikls, kas seko divu tēlu mīlas stāsta attīstībai, bet otrā daļa ir iespaidīgu deju, horeogrāfiju, dziesmu cikls, kas izceļas ar izsmalcinātiem un grandioziem kostīmiem. Tomēr, neskatoties uz to visu, teātris visvairāk izceļas ar to, ka visas lomas – gan vīriešu, gan sieviešu – tēlo sievietes.
Takarazuka Revue (Takarazuka Kagekidan – Takaradzukas Muzikālais teātris) teātris ir dziļi saistīts ar pilsētu, kuras vārdā tas ir nosaukts. Teātris ir pilsētas lepnums un īstenībā ir daudz pazīstamāks par pašu pilsētu. Pilsētā dzīvo apmēram 221 800 cilvēku, bet teātri katru gadu apmeklē miljoniem cilvēku. Šī saikne ir jau no pašiem sākumiem. Kad teātri dibināja, Takaradzukas pilsēta bija vēl mazs karsto avotu (onsen) ciemats. Teātri izveidoja Hankjū dzelzceļa kompānijas (Hankyu Railway)dibinātājs Ičizo Kobajaši. Pilsēta atrodas netālu no divām lielākām pilsētām – Kobes un Osakas – un uz šo mazo pilsētu tolaik tika izveidota jauna dzelzceļa līnija. Takaradzukas pilsētā tika uzbūvēti SPA un publisks baseins, lai veicinātu pilsētas apmeklējumu, izmantojot dzelzceļu. Tomēr baseina darbība izrādījās neveiksmīga, jo tam nevarēja kontrolēt temperatūru un tajā morālu apsvērumu dēļ nebija ļauts vīriešiem un sievietēm uzturēties vienlaikus. Baseinu pārbūvēja par koncertzāli, un 1914. gadā tajā notika pirmā Takaradzuka Šodžo Kageki (Takaradzukas meiteņu opera) izrāde. Šī izrāde bija veiksmīga un, teātrim attīstoties, tas kļuva par vienu no populārākajiem teātriem Japānā, tika uzcelts vēl viens teātris Tokijā un mūsdienās pavisam ir 5 trupas – hanagumi, cukigumi, jukigumi, hošigumi un soragumi –, kurā katrā ir ap 80 aktrisēm. Līdz ar teātra uzplaukumu, uzplauka arī pati pilsēta, sasniedzot Kobajaši mērķi un popularizējot dzelzceļa līniju. Tik tiešām Takarazuka Revue vēl joprojām ir Hankjū dzelzceļa kompānijas meitas uzņēmums, un teātra aktrises savā ziņā ir dzelzceļa darbinieces. Hankjū vilcienos bieži redzamas jaunāko izrāžu reklāmas.
Takaradzukas teātri dibinot, tas tika plānots kā moderns teātris. Tomēr tam var vilkt paralēles ar kabuki tradīciju. Japānā viena dzimuma teātris nav jaunums. Japānas tradicionālajā teātrī kabuki visas lomas – gan vīriešu, gan sieviešu – atveido vīrieši. Bet interesanti, ka kabuki aizsāka nevis vīrietis, bet gan sieviete vārdā Okuni no Izumo (Izumo no Okuni), un pirmajās kabuki izrādēs uzstājās tieši sievietes. Šajās izrādēs Okunidažreiz pārģēbās par vīrieti eksotiskos kostīmos no ārzemēm, piemēram, Portugāles vai Ķīnas, tomēr, šim jaunajam (kabuki) teātrim kļūstot populāram, parādījās arī citas teātra grupas, kuru dēļ kabuki teātri sāka asociēt ar prostitūciju, tāpēc 1626. gadā Edo (tā laika Japānas galvaspilsētas, mūsdienu Tokijas) valdība aizliedza sievietēm piedalīties kabuki, un parādījās jauna aktieru profesija onnagata – vīrieši, kas atveido sieviešu lomas. Takaradzukas teātrī arī bijušas vairākas izrādes par kabuki teātra dibinātājas Okuniromantiskajām attiecībām ar samuraju Nagoju Sandzaburo.
Tieši manipulācija ar dzimumu lomām ir tas, kas pievilina auditoriju. Lai apgūtu dzimtes spēlēšanas (gender performance) mākslu, aktrisēm jāmācās 2 gadus teātrim piesaistītajā Takaradzukas Mūzikas skolā (T.M.S.). Uzsākot mācības skolā 15-18 gadu vecumā, topošās aktrises tiek iedalītas vienā no divām lomām: otokojaku – aktrises, kuras spēlē vīriešu lomas, vai musumejaku – aktrises, kuras spēlē sieviešu lomas. Iedalot lomas tiek ņemtas vērā aktrišu vēlmes, tomēr, lai kļūtu par otokojaku, viņāmir jābūt vismaz 165 cm garām. Aktrises izmanto dažādus stereotipiskus un kulturālus marķierus – apģērbu, grimu, balsis, kustības, valodu un manieres, lai pārliecinātu auditoriju par attēloto dzimumu. Musumejaku aktrisēm ir gari mati, apaļas uzacis, viņas valkā svārkus un kleitas, runā un dzied augstās balsīs. Otokojaku aktrisēm ir īsi mati, taisnākas un biezākas uzacis, viņas valkā bikses, izmanto plašākas, ekspresīvākas kustības, kā arī runā un dzied zemākās balsīs. Aktrisēm pašām jāprot uzklāt savu grimu – musumejaku lieto gaišus, rozā toņus, bet otokojaku – tumšākus toņus. Tāpat aktrises izmanto manieres un valodu, lai atspoguļotu attiecīgo dzimumu. Šo dažādo aspektu meistarība prasa daudzus gadus, un to apgūšana turpinās arī pēc T.M.S. izlaiduma, uzsākot karjeru kā māceklei kādā no 5 teātra trupām. Tomēr Takaradzukas teātris atrodas tādā kā fantāzijas pasaulē, un attiecīgi aktrises spēlē nevis īstus vīriešus un sievietes, bet gan fantāziju par to, kas iedvesmota no 19. gadsimta Eiropas dzimumlomām.
Ir nepieciešama liela meistarība un laiks, lai pārliecinoši spēlētu vīriešu lomas. Lai kļūtu par Top Star – otokojaku, kas spēlē galveno lomu – parasti prasa vairāk nekā 10 gadus. Šis process ir arī fiziski smags, piemēram, otokojaku aktrises dažreiz speciāli smēķē un nesaudzīgi lieto balsi, kas balsi padara rupjāku, taču tas var novest līdz neatgriezeniskām balssaišu traumām. Varētu likties, ka sievietēm tēlot sieviešu lomas ir viegli, bet, lai izceltu vīriešu lomu vīrišķīgumu, musumejaku jāspēlē pārspīlēts sievišķīgums, kas vairāk līdzinās kabuki onnagata aktieru mākslai. Teātra aizsākumā bija arī brīži, kad onnagata aktieri mācīja topošajām aktrisēm, kā tēlot sievietes.
Šāda dzimtes manipulācija notiek ne tikai uz skatuves, bet arī nokāpjot no tās. Aktrises ģērbjas un uzvedas attiecīgi savai skatuves lomai, arī parādoties publiski. Piemēram, otokojaku parasti gērbjas vīrišķīgi vai androgīni, lai nesalauztu fanu ilūzijas, jo popularitāte ir ļoti svarīga karjerai šajā teatrī.
Kobajašidomāja, ka sieviešu teātris piesaistītu jaunu auditoriju – sievietes un bērnus, kas bija jauna patērētāju grupa, kuriem bija palielinājusies pirktspēja. Un tik tiešām teātris izrādījās ļoti populārs tieši sieviešu vidū. Mūsdienās vairāk nekā 80% tā skatītāju ir sievietes. Arī fani spēlē savu svarīgu lomu Takaradzukas pasaulē. Kopš 1974. gada, kad teātris uzveda savu vispopulārāku izrādi Berusaiju no Bara (The Rose of Versailles) ir izveidota Star sistēma – populārākā otokojaku aktrise (Top Star) katrā trupā spēlē galveno lomu visās izrādēs un ir arī trupas līdere. Populārākā otokojaku kopā ar populārāko musumejaku veido top konbi (no angļu valodas combination), un kopā tēlo galveno romantisko pāri mūziklos. Tā kā popularitāte ir tik nozīmīga, fani gan tieši, gan netieši ietekmē teātri un aktrišu karjeras. Starp faniem un aktrisēm ir izveidojušās unikālas attiecības, kas vislabāk redzamas fanu klubos. Fanu klubi ir svarīgi gan faniem, gan pašām aktrisēm. Faniem tie organizē dažādus pasākumus, piemēram tējas dzeršanas ballītes, kur iespējams satikties ar savu iemīļoto aktrisi. Visredzamākās no fanu aktivitātēm ir irimači – gaidīšana pie ieejas pirms izrādes – un demči – gaidīšana pie izejas pēc izrādes –, kad fani cer ieraudzīt savu iemīļoto aktrisi un uzņemt kādu fotogrāfiju. Aktrisēm fanu klubi palīdz popularitātes iegūšanā. Fanu klubos ir arī dažādas lomas, kas ļauj tieši palīdzēt aktrisēm, piemēram, daihjo jeb fanu kluba līdere ne tikai organizē pasākumus faniem, bet arī strādā gandrīz kā aktrises menedžere un palīdz viņai ikdienā. Dažreiz pat fani pārvācas uz dzīvi Takaradzukas pilsētā, lai būtu tuvāk teātrim un varētu vieglāk piedalīties klubu aktivitātēs.
Takaradzukas Muzikālais teātris savaldzina auditoriju un veido fantāziju pasauli, kas zināmā mērā pat saplūst ar ārējo pasauli Takaradzukas pilsētā, pat ārpus tās. Brauciens ar Hankjū vilcienu faniem ir kā svētceļojums. Takaradzukas teātris patiešām ir sieviešu teātris – gan aktrises, gan lielākā daļa fanu ir sievietes.
Izmantotā literatūra:
1. Anan, N. (2025). Performing Female Intimacy in Japan’s Takarazuka Revue. Cambridge: Cambridge University Press.
2. Baraniak-Hirata, Z. (2025). Fantasy strolling beyond the stage: A study of fan-culture geography of the Takarazuka Revue. Contemporary Japan, 37(2), 255–277. https://doi.org/10.1080/18692729.2024.2361510
3. Stickland, L. R. (2004). Gender gymnastics: performers, fans and gender issues in the akarazuka Revue of contemporary Japan (Doctoral dissertation, Murdoch University).
4. Takarazuka Revue (n. d.) What is the Takarazuka Revue? Retrieved April 28th 2026 from: https://kageki.hankyu.co.jp/english/about/index.html
5. Yamanashi, M. (2012). A history of the Takarazuka Revue since 1914: modernity, girls’ culture, Japan pop. In A History of the Takarazuka Revue Since 1914. Brill.
Titulbildes avots: no autora personīgā arhīva.