Autors: Alise Hirša-Zandberga // alise.hirsa@gmail.com

Atslēgvārdi: ouija, vīdža, komunikācija, aizsaule, pēcnāve, rituāls.

Tāpat kā saziņas kultūra dažādās pasaules malās, arī kontakti ar nesaredzamo garu pasauli paredz etiķetes formas, kas aptver konkrētas metodes un pat īpašus rīkus. Piemēram, pirms desmit gadiem soctīklos popularitāti ieguva Čārlija izaicinājums (Charlie Charlie challenge), kur “spēles” laukumu, lai sazinātos ar garu, jebkurš interesents varēja izgatavot pats, izmantojot vien divus zīmuļus un lapu. Tamlīdzīgas aktivitātes ir daudz un dažādas. Taču šodien aplūkosim mūsdienās vienu no – varbūt pat pašu populārāko – rīku saziņai ar aizsauli.

Kopš 19. gadsimta vidus sazināšanās ar gariem kļuva par izplatītu praksi gan Amerikā, gan Eiropā. Par galveno mudinājumu vēlmei sazināties ar viņpasauli tiek uzskatītas daudzskaitlīgās traģēdijas, kuru dēļ dzīvi palikušie meklēja mierinājumu savām ciešanām par tuvinieku zaudējumu. Galvenie punkti, kas dažādās Rietumu sabiedrībās veicināja interesi par aizsaules kontaktiem ir Amerikas civilkarš (1861–1865), Pirmais pasaules karš (1914–1918), spāņu gripas epidēmija (1918–1920). Jāpiemin arī 19. gadsimta augstie bērnu mirstības rādītāji, kas Amerikā starp bērniem zem piecu gadu vecuma bija 20-40%. Nāves pastiprinātās klātbūtnes iespaidā ļaudis meklēja veidus, kā turpināt uzturēt kontaktu ar dzimtā mirušajiem, kā rezultātā radās piedāvājumi apmeklēt speciālus maksas seansus. Seansus vadīja speciālists – medijs jeb cilvēku un garu starpnieks. Tieši “garu bērni” jeb pāragri mirušie bērni, kas, kā apgalvoja daļa mediju, pēcnāvē it kā turpinot dzīvot un augt, mudināja vecākus apmeklēt mediju seansus – tolaik šis bija pat viens no galvenajiem prakses virzieniem mediju vidū.

Viens no pazīstamākajiem mediju darba opozicionāriem bija pasaules slavenais iluzionists Hudīni jeb īstajā vārdā Ēriks Veiss, kurš, izmantojot savas zināšanas par skatuves mākslu un trikiem, atmaskoja medijus-viltvāržus. Hudīni un viņa komanda apmeklēja seansus, apzinot un vēlāk skaidrojot viņu metodes plašākai sabiedrībai. 1926. gadā Hudīni kā galvenais liecinieks pat uzstājās ASV kongresā, aicinot pieņemt likumprojektu par zīlēšanas regulēšanu un kriminalizēt to indivīdu rīcību, kas izliekas, ka spēj radīt un vest sarunu starp dzīvajiem un mirušajiem.

Tomēr, kad līdz 19. gadsimta beigām šī joma jau bija piesaistījusi miljoniem interesentu visā pasaulē, tā neizzuda, bet gan pārstrukturējās. Vairs nebija obligāta nepieciešamība apmeklēt starpnieku vadītas prakses, jo sabiedrības plašās intereses dēļ šos rituālos instrumentus sāka ražot un pārdot jebkuram interesentam, pie tam, reklamējot to kā rīku, kura izmantošanai nav nepieciešamas nekādas priekšzināšanas. Viens no šiem rīkiem, kas saglabājis savu popularitāti līdz mūsdienām, ir “sarunu [ar aizsauli] dēlis”.

Jau 1886. gadā, šķiet, pirmo “sarunu dēli” sāka ražot “W.S. Reed” rotaļlietu uzņēmums Masačūsetsā, dodot tam vārdu “raganas dēlis”. Vēlāk šo nišu ieņēma dažādi uzņēmēji, taču visveiksmīgākais ir dēlis, kas kopš 1901. gada pazīstams kā “Ouija, noslēpumainais orākulu sarunu dēlis” jeb vīdžas dēlis. Arī paša vīdžas dēļa izcelsmes vēsture ir noslēpumos tērpta, jo par “vīdžas tēva” un īstenā patentētāja titulu cīnījušies vairāki uzņēmēji. Šobrīd “Ouija” nosaukuma prečzīmes tiesības pieder Amerikāņu rotaļlietu un izklaides uzņēmumam “Hasbro”, kas viscaur 20. gadsimtam šo rīku reklamēja kā galda spēli.

Parasti vīdžas dēlis satur visa angļu valodas alfabēta burtus, ciparus no 0 līdz 9 (secībā 1-0), “JĀ” un “NĒ”, kā arī ar atvadīšanās frāzi. Modernie dēļi dažkārt tiek papildināti arī ar citām frāzēm, piemēram, “pajautā vēlāk” vai “nav komentāru”. Lai izmantotu dēli, nepieciešama arī planšete jeb norādītājs, kas parasti ir mazāka izmēra dēlītis lāses formā ar vienu spicu galu. Spicais gals sniedz atbildi jeb norāda uz burtu, kuru nodod aizsaules sarunbiedrs. Citā, šķiet, pat mūsdienās izplatītākā versijā, norādītājā ir izgrebts apaļš lodziņš – tādā gadījumā garam vēlamais burts vai cipars tiek pavēstīts, parādoties caur šo lodziņu.

Runāt par paša vīdžas dēļa nosaukuma izcelsmi arī nemaz nav vienkārši, jo saistībā ar to pastāv neskaitāmas versijas. Mistiskākā no tām ir par vienu no vīdžas iespējamajiem izgudrotājiem, kurš apgalvoja, ka jautājumu par to, kā nosaukt šo dēli, viņš esot uzdevis pašam dēlim. Dēlis viņam atbildējis, nosaucot burtus O-U-I-J-A. Dēlis pat esot izskaidrojis sava vārda nozīmi, apgalvojot, ka “ouija” ir ēģiptiešu vārds, kas apzīmē veiksmi. Ēģiptologi gan apgalvo, ka ar šādu vārdu un tā tulkojumu nav pazīstami. Pavisam interesanta teorija ir, ka šis nosaukums cēlies no divreiz atkārtota apstiprinājuma vārda “jā”, kas visupirms ir rakstīts franču valodā (“Oui”) un tad vācu valodā (“Ja”), izveidojot franču-vācu vienojumu “Oui-Ja”.

Neskatoties uz to, ka verbāla sazināšanās ar gariem popkultūrā bieži tiek asociēta tieši ar vīdžas dēli, šī prakse it nemaz nav pēdējo gadsimtu Rietumu izdomājums. Piemēram, Ķīnā prakse saziņai ar garu pasaule datējama ap 12.-15. gadsimtu, kad Ķīnā sāka piekopt “gara rakstīšanu”; oriģināli “Fu Ji” (扶乩). Šī ķīniešu prakse nodrošina saziņu starp dievību un garu valstību un dzīvajiem-ticīgajiem. Seansa laikā viens vai divi mediji tur rakstīšanas rīku, kas ir “Y” formas koka nūja, bet tās virzienus vada konkrēta dievība vai (senču) gars, lai smilšu vai pelnu traukā rakstītu ķīniešu hieroglifus. Vīdžas priekšteči nāk arī no Centrālāfrikas “orākulu dēļiem”, ko izmantoja azandi tauta. Šis instruments savukārt sastāv no divām daļām – neliela pārnēsājama galda un dēļa, kas nosedz galda virsmu. Uz galda uzlej šķidrumu un berzē ar dēli. Apstiprinošas vai negatīvas atbildes nosaka tas, vai dēlis pie galda pielīp vai nē.

Vīdžas vēsturē sākotnēji šis instruments vienu acīs tika skatīts kā autentisks rīks saziņai ar garu pasauli, bet citi to uzskatīju par parastu izklaidi. Kopš 20. gadsimta sākuma šis instruments ir atspoguļots arī neskaitāmās filmās, un tieši kino vēsture iezīmē spēcīgu pagrieziena punktu vīdžas dēļa vēsturē, atstājot paliekošu, negatīvu pēcgaršu. 1973. gada slavenajā šausmu filmā “Eksorcists” (The Exorcist) šis rīks tika atainots kā galvenais iemesls, kādēļ jaunā meitenē iemiesojās dēmons. Kopš šī sižeta vīdžas dēlis visā pasaulē tiek asociēts ar dēmonismu, sātanismu un bīstamību.

Arī mūsdienās daļa kristiešu vīdžas praksi uzskata par sātanisku, tomēr jāatzīmē, ka šo instrumentu parasti neizmanto Sātana izsaukšanai, un pamatā vīdžas ir rīks saziņai ar aizsaulē aizgājušajiem tuviniekiem. Tomēr nopietni okultisma praktizētāji visus interesentus brīdina izmantot to piesardzīgi. Tāpat jāizceļ, ka vīdžas dēlis ne vienmēr sarunas ved tieši ar mirušajiem gariem – tiek uzskatīts, ka ir iespējams nonākt saziņā arī ar dzīvajiem, kuri seansa noturēšanas brīdī nodarbojas ar astrālās projekcijas praksi. Cits interesants iemesls vīdžas izmantošanai ir iedvesmas meklējumi. Pastāv ziņas par māksliniekiem, kas, izmantojot vīdžas dēli, raduši iedvesmu saviem darbiem, piemēram, dzejnieks Džeimss Ingrams Merils apgalvo, ka vienu no saviem darbiem, kas 1983. gadā ieguva augstvērtīgu balvu, viņš uzrakstījis, balstoties uz vīzijām, kas nākušas no seansiem ar paša izgatavotu vīdžas dēli.

Vīdžas šarms neizgaist arī mūsdienās. 2016. gadā Amerikā tika radīts interesants vides objekts – lielākais vīdžas dēlis pasaulē, kura platība ir 121 kvadrātmetrs. Un pavisam nesen, 2023. gadā, tika izveidots vēl lielāks vīdžas dēlis, kurš sasniedza 294 kvadrātmetrus. Tas pat nodēvēts par “OuijaZilla” (vīdža + godzilla).

Galu galā jāatzīmē, ka jau 1852. gadā zinātnieki izvirzīja savu versiju par vīdžas darbības principu, skaidrojot, ka “garu rakstīšanas” fenomena pamatā ir ideomotora parādība (ideomotor effect). Vīdžas dēļa gadījumā seansa dalībnieki zemapziņas ideju un gaidu iespaidā paši veic sev nemanāmas, mazas muskuļu kustības, kuru rezultātā pārbīda dēļa norādītāju no burta uz burtu. Pētījumi liecina, ka, aizsienot acis seansa dalībniekiem, ziņojumi no dēļa kļūst neloģiski un nesaprotami.

Vai vīdžas dēli izmantot ir labi, slikti, droši vai bīstami? Vai to vada cilvēka apslēptās vēlmes vai būtnes no citas pasaules? Lai šīs atbildes paliek uz katra paša sirdsapziņas…

Izmantotā literatūra:

Fiziskie uzziņu materiāli

1. A History of Ghosts, Spirits and the Supernatural. Kathryne Hennessy [senior ed.], Victoria Murrell [ed.], Fiona Polwman [ed.], Victoria Pyke [ed.]. USA, New York: DK Publishing, 2024. Pp. 222-237
2. A History of Magic, Witchcraft and the Occult. Kathryne Hennessy [senior ed.], Rose Blackett-Ord [ed.], Anna Fischel [ed.]. USA, New York: DK Publishing, 2020. Pp. 224-230
3. Compendium of the Occult: Arcane Artifacts, Magic Rituals, and Sacred Symbolism. By Liz Williams. UK, London: Thames & Hudson, 2025. Pp. 112-119
4. The Cult of Spirit-Writing in the Qing. By Lai Chi-Tim. In: Journal of Daoist Studies. Vol. 8, 2015. Pp. 112-113. Source: https://dao.crs.cuhk.edu.hk/daozangjiyao/files/Lai_The%20Cult%20of%20Spirit-Writing%20in%20the%20Qing.pdf
5. The Element Encyclopedia of Witchcraft: The Complete A-Z for the Entire Magical World. By Judika Illes. UK, London: HarperElement, 2005. Pp. 353, 614-616

Uzziņu materiāli tiešsaistē

1. Ouija Novelty Company. Source: https://www.ouijanoveltycompany.com/
2. Ouija and Other Talking Boards. Source: https://www.williamfuld.com/ouija_boards_oracle.html
3. World’s Largest Ouija Board, world record in Salem, Massachusetts. [08/02/2024] Source: https://www.worldrecordacademy.org/2024/2/worlds-largest-ouija-board-world-record-in-salem-massachusetts-424152
4. Ideomotor effect. Source: https://www.britannica.com/science/ideomotor-effect
5. James Merrill. Source: https://www.poetryfoundation.org/poets/james-merrill
6. Where did Charlie Charlie Challenge come from? [26/05/2015] Source: https://www.bbc.com/news/blogs-trending-32887325
7. Largest Ouija board. [28/10/2016] Source: https://www.guinnessworldrecords.com/world-records/430447-largest%C2%A0ouija%C2%A0board
8. 50+ Ouija Board Movies. [16/10/2023] Source: https://creepycatalog.com/ouija-board-movies/
9. Harry Houdini Goes to Washington. [21/08.2018] Source: https://blogs.loc.gov/headlinesandheroes/2018/08/harry-houdini-goes-to-washington/

Rakstā pieminētie personvārdi oriģinālvalodā:

• Ēriks Veiss (Erik Weisz) (1874–1926) aka Hudinī;

• Džeimss Ingrams Merils (James Ingram Merrill ) (1926 – 1995), eposs  “Mainīgā gaisma Sandoverā” (The Changing Light at Sandover).

Titulbildes avots: no autores personīgā arhīva.