Autors: Aleksandrs Grigorjevs // aleksandrs.grigorj@gmail.com
Atslēgvārdi: folklora, dzīvnieki, tradicionālā sabiedrība, Koreja, Latvija.
Ņemot vērā to, ka gan korejiešu, gan latviešu senči ilgi ir bijuši lauksaimnieki lapkoku mežu zonā, ir visnotaļ interesanti palūkoties, kā šajās kultūrās tika uztverts un izprasts vērsis, kas kopš liellopu pieradināšanas pirms vairākiem tūkstošiem gadu bija klātesošs šajās kultūrās.
Korejiešu kultūrā vērsim piedēvē spēku, (uz)cītīgumu, godīgumu, uzticību, rūpīgumu, kā arī maigumu. Vērsis ir arī viens no 12 mēness kalendāra zodiaka dzīvniekiem. Vērša gadā dzimušajiem cilvēkiem piedēvē jau iepriekš pieminētās īpašības, kā arī praktiskumu un dedzīgumu. Savukārt no vērša gada sagaida mieru un atpūtu. Budistu domā vērsis tiek saistīts ar cilvēka vislabāko būtību, bet konfucismā tiek akcentēta tā lojalitāte.
Šis lērums pozitīvo īpašību skaidrojams ar to, ka korejiešiem līdz salīdzinoši nesenai pagātnei vērsis bija neatņemams palīgs daudzos zemniekam svarīgos darbos. Vērsi jūdza, lai artu laukus, vilktu ratus, novāktu un pārstrādātu labību un rīsus. Tālab vērsim vienmēr bija liela vērtība. Savā ziņā tas bija “staigājošs seifs”, jo vajadzības gadījumā to varēja pārdot par prāvu summu. Jāpiezīmē, ka tam piedēvētās darba ētikas dēļ, tas tika cieši asociēts ar pārticību. Vērsis bija kas svarīgāks par mājlopu, reizumis tas pat tika uzskatīts par vienu no ģimenes locekļiem.
Korejiešu folklorā ir vairāki spilgti piemēri šīm augstākminētajām izpausmēm, piemēram, stāsts “Slinkummaiss, kas pārvērtās par vērsi” (“소가 된 게으름뱅이”), kurā vīrs pēc maskas uzvilkšanas pārvēršas par vērsi un daudzus gadus strādā pie svešinieka, pēcāk pie cita saimnieka viņš atkal pārtop par cilvēku, tikai krietni uzcītīgāku un strādīgāku. Arī viens no reinkarnācijas stāstiem “Vērsis, kurš kļuva par padomnieka znotu” (“환생담”) lieliski ilustrē vērša sevišķo nozīmi kultūrā, jo neganti nogalinātais zīdainis pārdzimst tieši par vērsi, gūst panākumus Seulā un visbeidzot pārvēršas par cilvēku.
Latvieši vēršus aršanai izmantojuši daudz retāk nekā korejieši. Zemniekam svarīgie darbi pārsvarā tika veikti ar zirga palīdzību, tāpēc folklorā vērsis nefigurē kā darba, centīguma un čakluma simbols, bet gan kā slikts zirga aizvietotājs, piemēram, nemākulīgs arējs vai ganu meitas (t.i. zema statusa pārstāves) pūra ritinātājs. Tomēr vērša pieminējumi folklorā ir sastopami kā bagātības un turības indikators, parasti salikumā “govis vērši”, izceļot tieši ganāmpulka lielumu, nevis vērša kā tāda vērtību vai īpašības.
Sakarā ar vērša tēlu latviešu folklorā ir saskatāmas un atrodamas senākas mītu pēdas. Kā norāda literatūrzinātniece Janīna Kursīte, latviešu folkloras materiālos ir sastopami “melni vērši”, ko dēvē par Dieva kumeļiem, kas visticamāk ir metafora negaisa mākoņiem. Attiecīgi šos “vēršus” savalda pats Dievs vai ganu meita (domājams – Saules meita) ar zelta iemauktiem vai rīksti. Arī garajās dziesmās, kurās ziemas iestāšanās tiek raksturota kā došanās uz veļu valstību, tiek minēti Dieva vērši. Tie vai nu izdzer upes vai apēd zāli. Ir pamats domāt, ka šie dabas stihiju simbolizējošie Dieva vērši ir tauri (bos taurus) jeb meža vērši.
Interesanti, ka melns vērsis figurē arī korejiešu stāstā par Kongjwi un Patjwi (“콩쥐 팥쥐”). Ļaunā pamāte savai meitai Patjwi iedeva metāla kapli, bet pameitai Kongjwi – koka kapli. Patjwi savu kaplējamo dārza daļu pabeidza, bet Kongjwi koka kaplis salūza. Viņai par šo netaisnību un nelaimi raudot, no debesīm nolaidās melns vērsis ar metāla kapli, kas viņai palīdzēja pabeigt kaplēšanu. Grūti teikt, vai tā ir vienkārša sakritība vai arī senāka (indoeiropiešu mītiem analoģiska) substrāta atbalsis.
Var secināt, ka vērša tēls korejiešu un latviešu tradicionālajās kultūrās stipri atšķīrās, galvenokārt tāpēc, ka katrai tautai tas ir pildījis atšķirīgas funkcijas. Arīdzan var saskatīt sava veida apgrieztu proporcionalitāti starp latviešu un korejiešu attieksmi pret vērsi – senāk, kad vēl valdīja pirmējie mīti, vērsim latviešu senči atvēlēja svarīgu vietu pasaules uztverē, bet, laikam ritot, tas savu vietu zaudēja. Savukārt korejiešu galvenajos mītos sevišķas vietas vērsim nav, tomēr pēdējos gadsimtos korejiešiem it nemaz nav trūcis cieņas un labu vārdu, ko veltīt vērsim.
Izmantotā literatūra:
Zinātniskā literatūra
- Chung, Chung, Myung-sub and Kungnip Minsok Pangmulgwan (2014) Encyclopedia of Korean folk literature = Han’guk minsok munhak sajŏn / [executive editor: Chung Myung-sub ; English translation: Jung Ha-yunthe] ; National Folk museum of Korea. Seoul: National Folk museum of Korea (Encyclopedia of Korean folklore and traditional culture ; vol. 3).
- Darbiniece et al. (1992) Latviešu folklora : tradicionālais un mainīgais : [rakstu krājums] / Latvijas Zinātņu akadēmija. Valodas un literatūras institūts ; atbildīgā redaktore J. Darbiniece ; priekšvārda autore E. Kokare.
- Kursīte-Pakule, J. (1996) Latviešu folklora mītu spogulī / Janīna Kursīte. Rīga: Zinātne.
- Kursīte-Pakule et al. (2018) Dainu kodekss : vārdnīca / Janīna Kursīte ; zinātniskās recenzentes: Baiba Krogzeme-Mosgorda, Elga Melne, Beatrise Reidzāne ; Oskars Stalidzāns, dizains.
- Lee, S.-H. et al. (2014) “Hanwoo cattle: origin, domestication, breeding strategies and genomic selection,” Journal of animal science and technology, 56(1), p. 2.
Periodiskie tiešsaistes izdevumi
- Ah-young, Chung, 2009, Year of Ox [online]. [Viewed 05.01.2023.]. Available: https://www.koreatimes.co.kr/www/news/art/2009/07/135_37080.html#none
- Azeez, Minnath, What the Year of the Ox represents in Korea [online]. [Viewed 05.01.2023]. Available: https://www.korea.net/NewsFocus/HonoraryReporters/view?articleId=193531
- Seung-hye, Yim, 2021 marks the year of one of Korea’s most valued livestock [online]. [Viewed 05.01.2023] Available: https://koreajoongangdaily.joins.com/2021/01/03/culture/koreanHeritage/year-2021-year-of-the-ox-exhibition/20210103145100568.html
Titulbildes avots: “A White Bull” by Lee Jung-seob [ https://artsandculture.google.com/asset/a-white-bull-lee-jung-seob/GgF-oBvPH70JLQ?hl=en ]