Autors: Aleksandrs Grigorjevs // aleksandrs.grigorj@gmail.com

Atslēgvārdi: Epigrāfika, Valodniecība, Tuvie Austrumi, Arābija, Vēsture.

Šinī rakstā tiks ieskicētā Tuvo Austrumu un semītu valodu un kultūru pētniecības nozare, kas aizsākās 20. gadsimta pirmajā trešdaļā, bet sevišķi intensīvi attīstās pēdējos 20 gados.

Safajiešu rakstu tradīcija un tās  galvenie – un līdz šim arī vienīgie atrastie – pieminekļi ir uzraksti, kas grebti bazalta (sacietējušas lavas) bluķos un citos iežos, kas atrodami Melnajā jeb Harras tuksnesī (arābu – Ḥarrat [al-Šām]), kas savieno Sīrijas dienvidus, Jordānijas austrumdaļu un Saūda Arābijas ziemeļus.

Šī tradīcija ir sevišķa ar to, ka, par spīti salīdzinošajam tuvumam Kanaānai (mūsdienu Libānā, Palestīnā un Izraēlā) un tās rakstu kultūras izplatības apvidum, ko pārstāv feniķiešu, un, vēlāk arī aramiešu un ivrita alfabēti, kas piederīgi ziemeļsemītu alfabētu saimei, tā ir piederīga dienvidsemītu alfabētu saimei. Respektīvi, tās rakstveida izteiksmes pamatlīdzeklis ir tas pats, kas Senās Dienvidarābijas valstiņās (mūsdienu Jemenā), kā arī Austrumāfrikā – tālajā Etiopijā, kur šī alfabēta pielāgotaversija tiek izmantota vēl šobaltdien.

Līdzīgi kā lielākā daļa eiropiešu raksta vai nu latīņu vai nu kiriliskā alfabētā (protams, ar vietējiem pielāgojumiem un savdabīgām niansēm, kas atkarīgas no valodas un reģiona) tāpat arī Antīkā laikmeta Rietumāzijā bija ‘’sadalīta’’ starp ziemeļu un dienvidu semītu rakstību saimēm. Tāpat kā latīņu un kirilisko rakstu vieno izcelsme no feniķiešu alfabēta, tāpāt gan ziemeļsemītu, gan dienvidsemītu alfabēti ir cēlušies no protosīnajas rakstības, kas, savukārt, iedvesmota no vēlīniem Ēģiptiešu hieroglifiem.

Tomēr jāvērš uzmanība, ka šis ziemeļu-dienvidu dalījums ir attiecināms tikai uz valodas pierakstu, nevis radniecību (vai tās pakāpi) atsevišķu valodu starpā. Ilustrācijai – mūsdienu arābu valodas alfabēts ir cēlies no Nabatejas valsts aramiešu raksta, kas piederīgs ziemeļsemītu rakstu tradīcijai, par spīti arābu valodas radniecībai tieši ar dienvidrietumu semītu valodām.

Uzrakstu safajiešu valodā ir dokumentēts ļoti daudz. Ap 25 tūkstošiem uzrakstu tika publicēts jau 90. gados, bet šobrīd OCIANA datubāzē patlaban pieejami ap 36 tūkstošiem uzrakstu. Tomēr vēl vairāk šo rakstu pieminekļu ir tikai piefiksēti, bet palikuši nepublicēti. Profesora Ahmada al Džallāda – šīs nozares vadošā pētnieka – rīcībā esot vismaz 100 tūkstoši nepublicētu safajiešu uzrakstu. Pēc viņa aplēsēm neatrastu safajiešu uzrakstu Arābijas tuksnešos, kas (uz)tur un (sa)glabā savu rakstītāju piemiņu, vienlaicīgi arī gaidot savus lasītājus un pētniekus ir vismaz (!) miljons. Jā tā patiesi ir, tas nozīmētu, ka safajiešu uzraksti savā kopapjomā būtu uzskatāmi par vislielāko epigrāfisko korpusu pasaulē.

Tomēr uzreiz jāatzīmē, ka daudzums pats par sevi par sevi nenozīmē saturisku dažādību un plašu izteiksmes amplitūdu vai izcilu domas dziļumu. Safajiešu uzrakstiem savā vairumā piemīt strikta uzbūve un tiešums, kaut arī ir fiksēti arī atsevišķi rīmējumi un vārsmojumi. Atsevišķa teksta līmenī vārdu izvēlei arīdzan piemīt formuliskums – frāžu un pat noteiktu darbības un īpašības vārdu lietojumā ir saskatāma stabila sistēma, pat kanons, kas, ja arī netika mācīts, visnotaļ bija visu iesaistīto – gan rakstītāju, gan lasītāju – labi pārzināts, saprasts un pieņemts. Tas nozīmē, ka šiem uzrakstiem nebūt nebija gadījuma skricelējumu un skrāpējumu raksturs.

Līdz šim vecākie un uzticami datēti šīs tuksneša rakstu tradīcijas pieminekļi ir saistāmi ar 2. gadsimtu pirms mūsu ēras, savukārt aptuvenais šīs (uz)rakstu kultūras noriets saistāms ar 4. gadsimtu pēc mūsu ēras. Paši šo uzrakstu autori reti kad izmantoja kaimiņos esošās Romas impērijas gadu skaitīšanas metodi, sliecoties par labu atsaucēm uz atsevišķai ģimenei vai ciltij nozīmīgiem notikumiem, kas pētniecībai pēc 2 tūkstošgadēm sevišķi nepalīdz.

Nelielais skaits drošticami datējamo uzrakstu (aptuveni 250) ir nosakāmi pēc labāk zināmu kaimiņzemju valdnieku pieminējumiem un neliela skaita precīzu atsauču uz lielo impēriju karagājieniem vai citiem vērienīgiem notikumiem, ziņas par kuriem pie mums nākušas arī no citiem rakstītajiem avotiem. Savukārt beigu datējums –  4. gadsimts – droši izsecināms, jo tekstu ar viennozīmīgi kristīgiem motīviem un tēmām tikpat kā nav. Pat visizplatītākās kristiešu lūgšanas safajiešu rakstā, vismaz līdz šim, Bazalta tuklsnesī vēl nav atrastas.

Kristietības klātbūtne Ziemeļarābijā drīz pēc šī laikā skaidrojama gan ar kristietības  tapšanu par oficiālo Romas impērijas reliģiju, gan ar dažādo Vecsīriešu* baznīcu un to pārstāvju sludināšanu un nostiprināšanos dažādās Arābijas oāžu un piekrastes pilsētās. Tālab kristīgās kultūras elementu neesamība safajiešu uzrakstos visnotaļ droši skaidrojama ar to, ka šī tradīcija pārtrūka pirms šie spēcīgie sabiedrības un varas procesi sasniedza Ziemeļarābiju.

Kas tad bija šo uzrakstu autori, ja jau ir skaidrs, ka par kristiešiem kļūt viņi nepaguva? No uzrakstu satura un arheoloģiskā konteksta var spriest, ka lielāka daļa rakstītāju bija Arābijas tuksnešu klejotāji, kaut arī no dažiem uzrakstiem, precīzāk – to īpatnējās valodas dēļ – noprotams, ka šo rakstību apguva arī dažu Ziemeļarābijas oāžu iedzīvotāji – vietsēži, kuri bija ciešā kontaktā ar tuksneša ļaudīm, galvenokārt tirdzniecības vajadzību dēļ – gan tiešai tirdzniecībai, gan aizsardzībai no citām klejotāju ciltīm, kurām sirošana un ceļinieku aplaupīšana nebūt nebija sveša.

Tomēr nav tā, ka šo kopienu pārstāvji nepameta tuksnesi vispār. Safajiešu uzraksti ir tikuši atrasti gan mūsdienu Libānas dienvidos, kas saistāmi ar Austrumvidusjūras tirdzniecību, gan Iekšsīrijas pilsētās, kas saistāmas ar Divupes ekonomisko un kultūras ietekmi.  Veseli 11 safajiešu uzraksti tika atrasti arī slavenajos Pompejos, Itālijas austrumu piekrastē. Pašā Melnajā tuksnesī ir atrasts grebums, kurā kāds iedzimtais, ganot aitas un citus mājlopus, saldsērīgi atminas pašas impērijas galvaspilsētas – Romas(!) – spozmi un godību. Impērijas karavīru mobilitāti ilustrē arī kāda romieša Sergija atstāts iegravējums bazaltā, kurā viņš fiksē savu senču vārdus atbilstoši safajiešu kanoniem.

Kopsavelkot visu iepriekš pausto, varam pārliecināti par safajiešu valodas un kultūras telpu secināt ne vien to, ka rokot dziļāk top arvien interesantāk, bet arī to, ka safajiešu uzrakstu saturs un to izplatības ģeogrāfija ļauj kritiski uzlūkot daudzviet pausto vēstījumu, ka pirms islāma atklāsmes, Arābijā bija džāhilīja – laikmets, kurā valdīja vien aprobežotība un tumsonība.

Visbeidzot jāsaka, ka safajiešu valodas korpuss un kultūra, ko caur to redzam, ik mirkli atgādina to, cik tomēr svarīga ir valoda. Šīs tuksneša ciltis, kas nebūvēja ne milzu tempļus, nedz pilis un kapenes, tomēr spēja atstāt savas pēdas vēsturē. Ar savu valodu  un rakstiem vien. Tikai ar dažām smailām iežu šķembām un bez centralizētas varas – nedibinot valstis un impērijas – viņu atmiņa izdzīvojusi 2 tūkstošgades.

* – Šinī rakstā izmantoju terminu ‘’Vecsīriešu’’, lai neraisītu jucekli ar mūsdienu Sīrijas Arābu Republiku, kurā dominē arābu valoda. Vecsīriešu baznīca(s) sastāvēja no vietējiem Divupes, Lielsīrijas un citu reģionu iedzīvotājiem, kuru dzimtās valodas cēlušās no aramiešu valodas, kas, tāpat kā arābu valoda un ivrits, piederīgas Semītu valodu saimei. Latviešu reliģijpētnieciskajā literatūrā vecsīrieši parasti tiek dēvēti par ‘’sīriešiem’’.

Izmantotā literatūra un datubāzes:

1. “About This Project  | OCIANA.” n.d. https://ociana.osu.edu/.
2. “Advanced Inscription Search  | OCIANA.” n.d. https://ociana.osu.edu/advanced_search.
3. Al-Jallad, Ahmad. An Outline of the Grammar of the Safaitic Inscriptions. 1st ed. Vol. 80. Brill, 2015. https://doi.org/10.1163/9789004289826.
4. Al-Jallad, Ahmad, and Alessia Prioletta. “HALHAMAQ:THE SOUTH SEMITIC LETTER FAMILIES.” Journal of Semitic Studies (OXFORD), advance online publication, June 7, 2026. https://doi.org/10.1093/jss/fgag018.
5. Al-Jallad, Ahmad, and Karolina Jaworska. A Dictionary of the Safaitic Inscriptions. 1st ed. Vol. 98. Brill, 2019.
6. Al-Jallad, Ahmad. “Al-Jallad. 2025. Masterclass (Teaching/Reference Document): Languages and Writing Traditions of Ancient North Arabia,” n.d.

Titulbildes avots: Uzraksts titulfoto vēstī: Šīs muzikantes zīmējums ir Akerbna – Kasīta dēla [un] Saada [maz]dēla [veikums]. Atrasts Mafrakas apriņķī Jordānijā, glabājas Ammānas muzejā.
Foto no: Harding 1953 and Ahmad Al-Jallad 2015, ‘HCH 79,’ ed. A. Al-Jallad and M.C.A. Macdonald, OCIANA, 06 Mar, 2025. [ https://ociana.osu.edu/inscriptions/8582 ]. Accessed: 08 Jul, 2026.