Viļņas Rozā zupas festivāls (kā tas tiek dēvēts starptautiskajos ielūgumos un reklāmās ar terminu angļu valodā “Vilnius Pink Soup Fest”) ir ĪSTS festivāls, kas risinās veselas trīs dienas – pie tam gandrīz visas diennakts garumā. Tā darbība notiek ne tikai ierobežotā pasākuma teritorijā, bet arī visā pilsētas plašumā, centralizēti iesaistot vietējos biznesus, kas rozā burvestību izkaisījuši grandiozos apmēros. Dažādi vides objekti, aktivitātes un īpaši tematiskie piedāvājumi bija viegli atrodami pasākuma mājaslapas kartē, kas ļāva katram apmeklētājam viegli izplānot sev personīgi interesējošo festivāla maršrutu.

Jau laikus iepazinusies ar šo karto, arī es biju nospraudusi sev vairākus mērķus, tostarp nogaršot vismaz vienu rozā zupas stilizētu caffè latte un aukstās zupas stilā dekorētu virtuli. Lai gan es sadzirdu kritiķus, kas neatbalsta uzpelnīšanos kultūras vārdā ar tādām primitīvām precēm kā rozā krāsā nokrāsota kafija vai ar olas formas gumijkonfekti dekorētu smalkmaizīti, argumentējot to kā augsta līmeņa konsumerisma izpausmi, personīgi es šī pasākuma ietvaros tajā saskatu vairāk labuma nekā kaitējuma – manas uzslavas par  starptautiska tūrisma veicināšanu Baltijas reģionā, kas paredz arī tradicionālās virtuves kultūras izzināšanu (kas, starpcitu, fantastiski ir materializēts galda spēlē, iekļaujot arī šakoti, cepelīnus u.c. vietējos gardumus).

Viens no komiskākajiem piedzīvojumiem, kurus piedzīvoju šajā ceļojumā, ir tiešā mērā saistīts ar ēdināšanu, taču, ironiskā kārtā, ne ar pašu auksto zupu! Kad ar vīru bijām kārtīgi izložņājuši brīnumu pilno rozā tirdziņa laukumu, iegādājušies konfektes “gotiņa” ar aukstās zupas garšu (tik tiešām – tas NAV mārketings!) no mūsu pašu latviešiem, pieņēmām lēmumu apēst tematisko jeb rozā cepelīnu. Pēc aptuveni 10 cilvēku rindas izstāvēšanas, kas uz priekšu virzījās negaidīti aši, nonācām pie pasūtījuma veikšanas, kur mums paziņoja, ka šobrīd jau ir pārdoti 30 rozā cepelīni, kuri vēl nav ne gatavi, ne atdoti pircējiem – pieprasījums bija tik grandiozs, ka cepelīnus varēja nopirkt un iestāties rindā uz to saņemšanu pēc stundas, pusotras… tā nu viņu pārdoto, bet nesagatavoto cepelīnu kontā iekrita vēl divi mūsu pasūtītie cepelīni, jo šādu brīnumu ir grēks nenobaudīt! Gaidīšana aizritēja nemanot, jo tā nebija jāpavada vaktā pie cepelīnu telts – devāmies apciemot Viļņas grāmatnīcas un papriecāties par rozā vides objektiem, jo, kā jau minēju, aktivitāšu piedāvājums bija pārticīgs visas pilsētas apmēros.

Festivāla teritorijā atradās dažādas aktīvas izklaides, piemēram, milzīgs putu slidkalniņš, kas piesaistīja gan lielus, gan mazus zupotājus, visas dienas garumā rindai stiepjoties visa Baltā TILTA platumā. Tomēr padomāts tika arī par mierīgākas svētku kultūras baudītāju preferencēm, piemēram, piedāvājot brīvdabas izstādi ar rozā zupas iedvesmotiem tekstilmākslas darbiem – bietes, olas un kartupeļi bļodās un katlos dažādās manifestācijās veidoja aleju Festivāla parkā zem nosaukuma “Pink patchwork exhibition” (Rozā tekstilmozaīku izstāde).

Pats sirsnīgākais bija vērot, kā acīmredzams pārsvars apmeklētāju bija gatavojušies, uzvelkot savas svētku drānas – gandrīz katram bija kaut viens rozā elements, tādējādi parādot savu piederību šiem svētkiem. 

Manuprāt, lietuviešu aukstās jeb rozā zupas festivāls ir fantastisks piemērs izcili veiksmīgam svinību rituālam, šķietami no kāda maza tradicionālās virtuves izpausmes elementa uzburot jaunradītu, grandiozu notikumu, kas – ar neapbruņoti aci redzams – ir pienesums ne vien vietējai ekonomikai, bet arī kultūras saglabāšanai un kultivēšanai.