Autors: Aleksandrs Grigorjevs // aleksandrs.grigorj@gmail.com
Atslēgvārdi: Valodniecība, Centrālāzija, Folklora, Dialektoloģija, Arābi.
Šajā rakstā tiks dots ieskats divu Centrālās Āzijas arābu kopienu – Buhāras un Kaškadarjas – izcelsmē un valodā, līdztekus iezīmējot vairākus arābu valodniecībai un dialektoloģijai nozīmīgus aspektus.
Lai saprastu un vētītu, ar ko šie dialekti īpaši, jāsāk ar to, kas tiem kopīgs ar citām dialektu grupām. Visupirms jāatzīmē, ka tie pieder austrumu dialektu grupai līdz ar Levantes, Arābijas un Divupes dialektiem, iepretim centrālajiem un rietumu dialektiem, kas stiepjas no Ēģiptes līdz Marokai. Tipoloģiski vēl precīzāk var atzīmēt, ka tie ir beduīnu, tas ir, klejotāju kopienu, dialekti.
Centrālāzijas arābu valodas dialekti arābu valodniecības konteksta ir sevišķi ar to, ka tās ir teju vai vienīgās valodas salas (vācu – Sprachinsel, angļu – Langauge island) visā arābu pasaulē, kas sniedzas no Atlasa kalniem Marokā līdz pat Zāgrosa kalniem Irānas austrumos. Savdabīguma un nošķirtības ziņā šiem dialektiem pielīdzināmi ir vien īsto salu, kā Maltas, Gozo vai (viduslaiku) Sicīlijas, dialekti.
Šo dialektu sevišķo statusu un vērtību nosaka tas, ka tie pilnā mērā piedzīvoja sakaru un saikņu pazušanu ar klasisko arābu valodu (KAV) un vēlākiem tās standartizētajiem variantiem (SAV), kas gadsimtiem bija stipri ietekmējuši vairumu arābu dialektu, jo diglosijas (grieķiski – ‘divvalodība’) stāvoklī tā bija prestižākā valoda iepretim runātāju dzimtajiem dialektiem, kuros pārsvarā runāja mājās un tirgū. Jāatzīmē, ka diglosija arābu pasaulē ir saglabājies arī šobaltdien, kad ‘’mājas un tirgus’’ valodā mūsdienās turpina runāt pat skolā un televīzijas pārraidēs, saglabājot KAV un SAV vietu valodas rakstiskajās un oficiālajās izpausmēs.
Konteksta labad jāpiemin kopējā arābu dialektoloģijas problemātika. Ja mums atpazīstamā literārā latviešu valoda sāka veidoties 16. un 17. gadsimtā, tad arābu rakstu valodai šāds atskaites punkts ir 7. gadsimts, kad, islāma iekarojumu laikā, jo drīz pēc pirmo rakstu pieminekļu rašanās, lērums arābu cilšu izceļoja no Arābijas. Daļa no šīm ciltīm neatgriezās, paliekot uz dzīvi jaunās impērijas provincēs un nomalēs.
Ziņas par arābiem mūsdienu Uzbekistānas, Tadžikistānas un Afganistānas teritorijā ir atrodamas dažu viduslaiku arābu hronistu un ģeogrāfu darbos, tomēr šīs ziņas bija īsas un vispārīgas, kālab arī neiedvesmoja nevienu 18. vai 19.gadsimta austrumpētnieku tālākai un dziļākai izpētei šinī jomā.
Šīs kopienas tika jaunatklātas 20. gadsimta 30. gados. Drīz pēc tam tika uzsākts zinātniskais darbs pie Buhāras un Kaškadarjas arābu valodas un paražu aprakstīšanas un pētīšanas, kas, par spīti pārtraukumiem gan laikā, gan telpā, tomēr tiek turpināts arī tagad.
Uzbekistānas arābu dialektu vidū Buhāras dialekts līdz šim bija saņēmis lielāku pētnieku uzmanību, jo tas daudz agrāk nokļuva zinātniskajā apritē, turklāt lielā apjomā, gan ar G. Cereteli (Tsereteli,1904-1973) tekstu krājumu 1956. gadā, gan ar I. Vinnikova (Vinnikov, 1897-1973) publikāciju 1969. gadā, kas bagātīga ar savdabīgu folkloras materiālu krājumu, kas, neatkarīgi no intereses (vai pat tās trūkuma!) dialektoloģijā ir visnotaļ aizraujoša lasāmviela.
Gruzīnu arābists G. Čikovani (Chikovani,1949) savās publikācijas pauž, ka Kaškadarjas arābi šajā reģionā ieradušies ap 7. vai 8. gadsimtu – uzreiz pēc islāma iekarojumiem, bet Buhāras arābi ieradušies daudz vēlāk – viduslaikos – ne agrāk par 14. gadsimteni.
To viņš pamatojis ar atsaucēm uz pašu arābu mutvārdu folkloras materiāliem, kuros nereti pausts, ka tieši šie arābi ieviesa islāma ticību šajā reģionā. Par labu šim uzskatam ir fakts, ka šajos ciematos kvartālu nosaukumi sakrīt ar vairāku seno Arābijas cilšu nosaukumiem. Šāds nosaukumu izvēles paņēmiens, starp citu, tika pielietots arī citur arābu pasaulē. Tas sevišķi raksturīgs garnizonu pilsētām (amsāriem, arābu amṣār), daudzas no kurām dibināja, pie varas esot vēl “Taisnīgo” kalīfu dinastijai, laikā no 632. līdz 661. gadam.
Tomēr folkloras materiālos netrūkst stāstu par to, ka šos arābu, pēc saņemšanas gūstā, te nometinājis Timurs Klibais (1336-1405) vai kāds no viņa mantiniekiem, kas savukārt kalpo par pamatu uzskatam, ka Buhāras arābi ieradušies te krietni vēlāk.
Savukārt etnogrāfs J. Rezvans (Rezvan) uzskata, ka tie 15. vai 16. gadsimtā atceļojuši uz šo apvidu pēc vairāku gadsimtu mājošanas Irākā, Irānā un Afganistānā. Viņš balstās gan vietējā folklorā, gan lietišķās mākslas elementu analīzē, piemērām, paklāju ornamentācijā.
Izteikti valodnieciski šai problēmai pievērsās U. Zīgers, kurš ievērojami detalizētāk, un arī pārliecinošāk analizēja vienkop Buhāras, Kaškadarjas, Horasānas (reģions Irānas ziemeļos), un Afganistānas arābu valodas dialektus un secināja, ka Kaškadarjas dialekts ticis izolēts visagrāk, Buhāras – vēlāk, bet Afganistānas – radies 19. gadsimtā, kad daļā buhāriešu izceļoja. Horasānas arābi, viņaprāt, migrēja un izolācija nonāca visvēlāk turklāt no cita Arābijas apvidus nekā iepriekšminētie.
Spriežot par šo dialektu īpatnībām, jāatzīmē, ka Buhāras un Kaškadarjas arābi viens otra dialektu nesaprot – savstarpējā saziņā nākas paļauties uz tadžiku vai uzbeku valodu. Tieši tāpēc jāizceļ tas, ka šie dialekti ir izcili valodu kontakta paraugi. Lai arī valodu saskarsme, mijiedarbošānās, ietekme un ietekmēšanās mums Baltijā nav sveša, mēs savā vidē novērojam vien dažādu indoeiropiešu saimes valodu kontaktus ar atsevišķām somugru valodu saimes pārstāvēm.
Savukārt vairums arābu Buhārā un Kaškadarjā ir trīsvalodīgs – līdzās arābu valodai tie pārvalda arī tadžiku un uzbeku valodu. Šīs valodas attiecīgi pārstāv semītu, indoeiropiešu un tjurku valodu saimes. Tas ir, ikkatrā cilvēkā līdztekus jāsadzīvo triju, pamatu pamatos atšķirīgu, valodu sistēmām. Tāpēc pat salīdzinoši īsos tekstos, var jo drīzi saskarties gan ar tadžiku darbības vārdu locīšanu saskaņā ar arābu gramatikas likumiem, gan ar tjurku iedvesmotām piederības konstrukcijām.
Valodu mīšanās vērojama arī vārdu krājumā – aizgūto vārdu ziņā dominē tadžiku, tad uzbeku un beidzot krievu valoda. Savukārt sintaktiski, arābu dialektiem ierastā vārdu kārtība VSO (verbs-subjekts-objekts), piemēram, ‘’ēda puika ābolu,’’ gandrīz nav atrodama, to aizvieto ‘’sajaukta’’ vārdu kārtība – SOV (subjekts-objekts-verbs), piemēram, ‘’Puika ēd ābolu’’, tas ir, tāda pati kā latviešu valodā. Šis elements ir nepārprotams aizguvums no tadžiku un uzbeku valodas.
Atliek secināt, ka dialektoloģija kā valodniecības nozare, sevī ietver ne mazumu interesantu gadījumu un piemēru, kas visnotaļ iedvesmo iepazīties ar šo disciplīnu, kuras paģērētais tehniskums un skrupulozitāte dažreiz var šķist patiesi nomācoša.
Savukārt par Centrālāzijas arābu valodas dialektiem var droši teikt, ka tie tik drīz neizzudīs un turpinās priecēt gan pētniekus, gan vienkārši interesentus ar savu bagātīgo folkloras mantojumu un daudzveidīgo valodas materiālu un savstarpējām paralēlēm un kontrastiem.
Izmantotā literatūra:
- Chikovani, Guram. The Arabic Dialects in Central Asia: Qashqa-Darya and Bukhara Dialects. Tbilisi: Free University of Tbilisi, Centre for the Study of Arab Countries And Islamic World, 2022.
- Ratcliffe, Robert. “Buxari: A Metatypized Dialect of Arabic in Central Asia,” n.d [ Accessed at https://www.academia.edu/13095812/Buxari_A_Metatypized_dialect_of_Arabic_in_Central_Asia on 20.01.2026.]
- Rezvan, Efim and Anna Kudriavtceva eds. Jeynov — “We arrived” (The language and material culture of the Qashqadarya Arabs). Saint Petersburg: Peter the Great Museum of Anthropology and Ethnography (the Kunstkamera) of the Russian Academy of Sciences Saint Petersburg Branch of the Archive of the Russian Academy of Sciences, 2023.
- Seeger, Ulrich. “On the Relationship of the Central Asian Arabic Dialects,” n.d. [Lightly edited, with an extended bibliography Translated from the original German article: ‘’Zum Verhältnis der zentralasiatischen arabischen Dialekte’’. In: Nicht nur mit Engelszungen. Beiträge zur semitischen Dialektologie. Festschrift für Werner Arnold zum 60. Geburtstag. Edited by Renaud Kuty, Ulrich Seege und Shabo Talay. Wiesbaden: Harrassowitz, 2013. pp. 313–322.
Titulbildes avots: ‘’Refleksijas un meditācijas nams’’, 14. celts gadsimtā, Šahrisabzas pilsētā, Kaškadarjas reģionā. Ensemble Dorut Tilovat – House of Reflection by [Uzbekistan] National Tourist Information Center.
[ https://uzbekistan.travel/en/o/ensemble-dorut-tilovat-house-reflection/ ]