Autore: Annija Thegenholma // annijathegenholma@gmail.com

Atslēgvārdi: Tautiskais, tradīcija, folklora, dziesmusvētki, apģērbs.

Kad sākās tradīciju interpretēšana? Vai jebkura tautiskā apģērba un tradīciju modernizēšana ir zaimošana? Kas īsti ir tautiskais? Tie ir tikai daži no jautājumiem, kas man radušies kopš brīža, kad sāku ikdienā valkāt tautisko apģērbu.

Pirms dažiem gadiem es sev pašuvu tautisko kreklu, atradu svārkus, kas tobrīd visvairāk līdzinājās tautiskajiem brunčiem, un devos uz laukiem baudīt vasaru. Nekad iepriekš nebiju jutusi tik lielu brīvību un tik ciešu saikni ar savu kultūru. Pamazām, bet pārliecinoši es pārgāju uz stilizētu tautisko apģērbu. Lai gan biju atradusi veidu, kā izpausties un vienlaikus justies tuvāk savai kultūrai, saskāros arī ar kādu problēmu — stilizētā tautiskā apģērba neatzīšanu un reizēm pat noniecināšanu.

Pirms pievēršamies šai tēmai, ir svarīgi saprast, ko nozīmē vārds stilizēts. Stilizācija ir mākslinieciska pieeja, kurā kāds vizuāls tēls vai elements tiek pārveidots, vienkāršots vai interpretēts no jauna. Manā gadījumā tas nozīmē, ka, veidojot ikdienas apģērbu, iedvesmojos no vēsturiskajiem materiāliem un vizuālajiem avotiem par latviešu tautas tērpu. Tomēr atsevišķus elementus pielāgoju mūsdienām — gan praktisku apsvērumu, gan savas gaumes dēļ.

Es cenšos saglabāt tradicionālo apģērbu raksturīgos modeļus un siluetus, kā arī lielā mērā pieturos pie vēsturiskajiem materiāliem un to izvēles principiem. Taču eksperimentēju ar audumu faktūrām, rakstiem un krāsu salikumiem. Mans ikdienas apģērbs nav vēsturiski autentisks tautas tērps, un es arī necenšos to par tādu pasniegt. Tā vietā es izmantoju vēsturiskos avotus kā iedvesmas pamatu sava apģērba veidošanai.

Nereti šāda pieeja izraisa apkārtējo reakciju gan apzinātus vai neapzinātus aizrādījumus un pamācības, gan atsevišķos gadījumos arī nievājošu attieksmi. Rodas iespaids, ka pastāv tikai viens pareizais veids, kā drīkst izpaust latvisko, un jebkura atkāpe no tā tiek uztverta kā tradīcijas pārkāpums.

Mana nostāja ir pavisam vienkārša: tautiskā apģērba pamatā ir jābūt vēsturiskajām zināšanām un izpratnei par tradīciju, taču tas nenozīmē, ka tam vienmēr jāpaliek stingri noteiktos rāmjos. Vēsturiskam tautas tērpam un tā mūsdienīgām interpretācijām ir vieta līdzās. Tā nav tradīcijas zaimošana, bet gan kultūras mijiedarbība ar mūsdienu cilvēku un viņa vajadzībām.

Tradīcija nav paredzēta tikai tam, lai tā stāvētu muzeja vitrīnā vai tiktu izcelta dažos svētkos. Tā var būt arī daļa no mūsu ikdienas. Ja pret tradīciju izturas ar cieņu un izpratni, tās mūsdienīga interpretēšana var palīdzēt to ne tikai saglabāt, bet arī attīstīt.

Mūsdienās tradicionālo prasmju un zināšanu nodošana nākamajām paaudzēm kļūst par arvien lielāku izaicinājumu. Stilizēts apģērbs var būt viens no veidiem, kā cilvēkus ieinteresēt par savu kultūru un mudināt to iepazīt dziļāk. Iespējams, cilvēks, kurš sāk ar stilizētu tautisko apģērbu, vēlāk vēlēsies apgūt aušanu, izšūšanu vai adīšanu. Viņš vairs neuztvers šīs prasmes kā kaut ko neaizskaramu vai tikai speciālistiem paredzētu, bet gan kā dzīvu kultūras daļu, kurā arī pats var piedalīties.

Galu galā , tradīcija dzīvo tik ilgi, kamēr ir cilvēki, kuri vēlas to turpināt. Un dažkārt, lai to turpinātu, mums ir jāļauj tai mainīties.

Titulbildes avots: no autores personīgā arhīva.