Autors: Alise Hirša-Zandberga // alise.hirsa@gmail.com

Atslēgvārdi: rūnas, rakstības sistēma, zīlniecība, pareģošana, rituāls, populārais okultisms.

Zīlēšana jeb sakarību un zīmju atpazīšana un lasīšana, kas norādītu uz nākotnē gaidāmo, ir viena no vecākajām un izplatītākajām pārdabisko spēku iesaistošajām prakses formām. Lai gan zīlniecību praktizē ar vidažādākajiem paņēmieniem, filosofijas doktors Kristofers Dells (Christopher Dell) piedāvā to iedalīt divās lielās kategorijās – klēromantijā (lozēšana; aktīva indivīda iesaiste) un zīmju interpretācijā (novērošana; pasīva indivīda iesaiste). Daudzas zīlēšanas metodes joprojām ir populāras mūsdienās, jo īpaši Jaunā laikmeta (New Age) sekotāju vidū, bieži vien šīs prakses, tostarp instrumentus, pārveido un pielāgo, lai apmierinātu mūsdienu pareģa un pareģojuma prasītāja vēlmes, vajadzības.

Vēl pirms pāris dienām savā Facebook jaunumu joslā saņēmu reklāmu no kādas Latvijā bāzētas parapsiholoģijas skolas, kas piedāvā apgūt rūnu zīlēšanas prasmes (jāatzīst gan, ka tam noteikti ir saistība ar šī raksta tapšanas procesā izmantoto meklētājprogrammu un soctīklu algoritmu sadraudzību un sadarbību). Arī paši zīlniecības instrumenti ir viegli pieejami jebkuram Latvijā mājojošam interesentam, piemēram, visdažādākās kartomantijas jeb zīlēšanai paredzētas kāršu kavas un krāšņi rūnu komplekti ir atrodami ne tikai specializētos ezotērikas veikalos, bet arī lielākajos tiešsaistes un klātienes grāmatnīcu veikalos arī mūsu zemē. Iepriekšējā manā rakstā par laikmetīgo zīlniecību ieskatījāmies kādā savdabīgā kartomantijas praksē un pašu zīlēšanas kāršu vēsturē un attīstībā, bet no kurienes un kā zīlniecības kontekstā iekļaujas skandināvu rūnas?

Rūnu dzimtene ir Eiropa, tās ir ģermāņu cilšu rakstības sistēmas zīmes, kas tika izmantotas līdz šo cilšu kristianizācijai 8. gadsimtā Rietumeiropā un Centrāleiropā un 12. gadsimtā Ziemeļeiropā. Agrākie līdz šim atrastie rūnu uzraksti ir datēti ar aptuveni 150. gadu pēc Kristus, taču citi pirmsrūnu simboli (hällristningar), uz kā rūnu rakstība daļēji balstīta, ir identificēti jau Bronzas laikmeta (1800–500 BC) klinšu grebumos, galvenokārt Zviedrijas teritorijā. Vēsturnieks Ēriks Šalīns (Eric Chaline) skaidro, ka rūnu rakstība nav tikai seni burti vien, viņš tos apraksta kā migrāciju laikmeta jeb Lielās tautu staigāšanas (4th–8th c. AD) relikviju, kas, aptverot visu mūsu ēras pirmo tūkstošgadi, pārveidoja Eiropas kultūras un etnisko karti – rūnu zīmes uz akmeņiem un priekšmetiem kalpo par liecību šīs migrācijas viļņa plašumam.

Rūnu rakstības zīmes tika veidotas, izmantojot saliektas, stūrainas formas (angular shapes), taču ne horizontālus vilcienus, lai tās viegli varētu iegrebt cietās virsmās, piemēram, kokā, metālā, kaulā vai akmenī. Rūnu uzraksti tika rakstīti no kreisās uz labo vai no labās uz kreiso pusi, virziens dažreiz mainījās teikumā pa teikumam. Nebija lielo burtu, un rūnas tika rakstītas bez atstarpēm starp vārdiem, lai gan dažreiz vārdu un teikumu atdalīšanai tika izmantoti punkti.

Pats vārds “rūna” (rūnō) cēlies no pirmģermāņu valodas vārda saknes, kas nozīmē “noslēpums”, “mistērija” vai “čuksts”. Rūnu rakstības sistēma ir pazīstama kā “futhark” (fuþark), un tā ir nosaukta pēc rūnu rakstības pirmajiem sešiem burtiem – f (ᚠ), u (ᚢ), þ (ᚦ), a (ᚨ), r (ᚱ), k (K). Tādēļ nav gluži korekti to saukt par alfabētu, tā kā pats termins “alfabēts” ir grieķu rakstības sistēmas pirmo divu burtu nosaukumus – alfa (α) un beta (β). Rūnām ir duāla daba, no kurām viena ir rakstība, taču otra – tās kalpo arī kā simboli, atainojot cilvēka eksistences svarīgos aspektus. Arī katram burtam, kas ietilpts futhark rakstības sistēmas nosaukumā, ir simboliska nozīme, kas saistīta ar skandināvu mitoloģiju: Fehu (liellops), Uruz (savvaļas vērsis), THurisaz (ērkšķis), Ansuz (senču dievs/Odins), Raidho (rati), Kenaz (lāpa).

Pirms ziemeļnieku pievēršanās kristietībai, kas sākās ap 9. gadsimtu, šīs sabiedrības bija radījušas un attīstījušas bagātīgu mītu un pasaules uzskatu kopumu. Ziemeļvalstu iedzīvotāji ticēja, ka pasaule ir pilna ar mītiskām radībām, piemēram, milžiem (jötnar), elfiem (álfar) un rūķiem (dvergar), un ka kokos, klintīs, upēs un pat mājās mīt gari un būtnes (vættir). Balstoties uz šo pasaules uzskatu tika izstrādāta sarežģīta ticības sistēma ar maģiskiem elementiem. Ziemeļvalstu maģijas tradīcijas tajā laikā gandrīz nekad netika pierakstītas. Tās galvenokārt ir saglabājušās vēlākos rakstiskajos avotos – ēddās* un sāgās** (kuras, iespējams, varētu aizēnot kristīgā perspektīva), kā arī arheoloģiskās relikvijās, tostarp rūnās.

Saskaņā ar pašu skandināvu mitoloģiju rūnas pastāv jau kopš visuma eksistences sākuma un tām ir dievišķa izcelsme. Šis uzskats pastiprināja pieņēmumu, ka burti kā simboli bija tiešs saziņas līdzeklis starp cilvēku un pārdabisko pasauli, kas varēja nodot nozīmīgus, pat slēptus vēstījumus. Senskandināvu poēma “Hávamál” (“Augstākā teicieni”), kas sacerēta laikā starp 9. un 10. gadsimtu, apraksta, ka, grebjot rūnas pasaules koka Igdrasila (Yggdrasil) stumbrā, visu likteni veido trīs pārdabiskas sieviešu būtnes, ko sauca “nornas” (nornir). Izmisīgi vēloties iegūt daļu no šī spēka un gudrības, dievs Odins esot veicis rituālu pakāršanos Igdrasila stumbrā, lai iemantotu zināšanas par rūnām. Dažās leģendās Odins pēc tam nodod cilvēcei šīs rūnu zināšanas, lai turpmāk cilvēki varētu uzzināt sev paredzēto likteni.

Rūnas tika uzskatītas par spēcīgiem simboliem, kas varēja sniegt dievu labvēlību un ietekmēt likteni. Piemēram, rūna Tīwaz (ᛏ), kas vizuāli atgādina bultas galu, tika saistīta ar debesu un kara dievu Tīru. Tās izmantošana uz zobena vai vairoga varēja nest tās īpašniekam spēku un uzvaru kaujā. Savukārt rūna Hagalaz (ᚼ) simbolizē krusu un ir saistīta ar dabas postošo spēku – saņemot šo rūnu zīlēšanas lasījumā, tā vēstī par skarbu likteni, taču, ierakstot to kādā lāstā vai burvestībā, tā var sniegt spēku. Rūnas, kas iegravētas tādos priekšmetos kā kuloni, ķemmes vai kauli, bieži tika izmantotas, lai izveidotu amuletus aizsardzībai pret neveiksmi vai slimībām. Viena no slavenākajām un senākajām maģiskajām formulām, kas sastopama uz rūnu amuletiem, ir “auja” (Ansuz, Uruz, Jera, Ansuz jeb ᚫᚢᛃᚫ), ko bieži lietoja uz rotaslietā, lai nodotu veiksmi; citreiz arī “gebu auja”, kas nozīmē “dodu veiksmi”.

Rūnu rakstības sistēmai ir vairākas variācijas, no kurām vēsturiski visizplatītākās ir trīs. Pirmā no tām ir vecākā futharka (elder futhark) (150–800 AD), kas sastāvēja no 24 rūnām, veidota no trīs grupām pa astoņām rūnām katrā; šīs grupas ir kas pazīstamas kā “aettir”, viena grupa atsevišķi saucas “aett”. Sākotnējie aettir nosaukumi nav zināmi, bet mūsdienu ezotērikas piekritēji tās saista ar dievībām Freiru, Tīru un Haimdalu. Dalījums aettir ļāva izmantot šifrus un sava veida rūnu “saīsinājumus”. Šifrētāji dažreiz izmantoja aett numuru (viena no trim grupām), kā arī rūnas pašas numuru aett ietvaros (viens līdz astoņi, katrā no trim grupām), lai izveidotu slepenu kodu.

Otrā grupa, kas jāizceļ, ir vecangļu jeb anglosakšu futharka (400–1100 AD), tika izmantots Lielbritānijā un Frīzijā (reģionā gar Ziemeļjūras piekrasti mūsdienu Vācijā un Nīderlandē). Šī sistēma vecākajam futharkam pievienoja papildu rūnas, paplašinoties līdz pat 33 rūnām. Trešā jeb jaunākā futharka (800–1100 AD) ir no vecākā futharka atšķīries saīsināta rūnu sistēma, kas sastāvēja tikai no 16 rūnām. Zviedrijā atrastajam 9. gadsimta Rēkas rūnakmenim (Rökstenen) pieder līdz šim garākai zināmais rūnu uzraksts akmenī; rakstīts jaunajā futharkā. Tā vēstījums ir daļēji šifrēts, izmantojot gan pārvietošanas (displacement), gan šifrēšanas rūnas, iespējams, lai slēptu uzraksta maģisko mērķi.

Rūnas jau izsenis ir saistītas ar maģiju. Jau laikposmā starp 4. un 12. gadsimtu tās ir gravētas uz akmeņiem, bieži vien sevī nesot maģiskas formulas. Tomēr filosofijas doktors Kristofers Dells izceļ, ka neeksistē pārliecinoši pierādījumi, ka rūnas tika izmantotas tieši zīlēšanai. Vispārliecinošākie pierādījumi šim apgalvojumam ir pirmā gadsimta romiešu izcelsmes vēsturnieka Tacita (Cornelius Tacitus; 56–117 AD) darbs “Germania”, kurā viņš aprakstīja ģermāņu ciltis uz ziemeļiem no Romas. Tacits stāsta, kā šo cilšu cilvēki uz balta auduma meta lozes, kas izskatījās kā koka plāksnītes ar simboliem jeb zīmēm uz tām. Pēc lūgšanas dieviem metējs paņēma trīs lozes un nolasīja to nozīmi jeb vēstījumu – rezultāts varēja nest dievu svētību vai, gluži pretēji, vēstīt par viņu neapmierinātību. Ir zināms, ka zīlēšanu ar lozi ģermāņu ciltis patiešām praktizēja, piemēram, ja augļu koka zaru sagrieza sīkos zariņos un nejauši uzmeta uz balta auduma, tika uzskatīts, ka nākotni var nolasīt pēc zariņu nokrišanas rezultātā radītām formām jeb simboliem. Tomēr jāatzīmē, ka Tacits savā darbā nelieto terminu “rūna” un neapraksta ģermāņu zīlnieku izmantoto simbolu izskatu, tādēļ arī nav iespējams viennozīmīgi apgalvot, ka vēsturiski rūnas tika izmantotas zīlēšanai.

Arī filosofijas doktore Liza Viljamsa (Liz Williams) skaidro, ka mūsdienās populārais rūnu lietojums zīlēšanai, iespējams, nav cieši saistīts ar to lietojumu senatnē – sākotnēji tās, šķiet, galvenokārt tika izmantotas preču uzskaitei un dažādiem vides uzrakstiej jeb grafiti, nevis zīlēšanai.

Bet kādēļ tad mūsdienās mēs rūnas tik cieši saistām tieši ar zīlniecību? Uz šo jautājumu, kad un kā rūnas ieguva savu popularitāti tieši laikmetīgās zīlniecības aprindās, lasiet raksta otrajā daļā …

*Ēdda – Edda, senās islandiešu literatūras kopums, kas ietverts divās 13. gadsimta grāmatās, kuras parasti dēvē par Prozas jeb Jaunāko Eddu un Poētisko jeb Vecāko Eddu. Tas ir pilnīgākais un detalizētākais mūsdienu zināšanu avots par ģermāņu mitoloģiju. // Avots: https://www.britannica.com/topic/Edda

**Sāga – Vēsturiska teiksma, varoņstāsts, pasaka prozā, retāk dzejā (islandiešu, norvēģu, īru senajā literatūrā un folklorā). // Avots: https://tezaurs.lv/s%C4%81ga

Izmantotā literatūra:

Zinātniskā un populārzinātniskā literatūra

1. A History of Astrology, Divination and Prophecy. By Kathryne Hennessy [senior ed.], Anna Cheifetz [ed.], Kath Hill [ed.], Abigail Mitchell  [ed.], Victoria Pyke [ed.]. UK, London: DK Publishing, 2025. Pp. 98-103.
2. A History of Magic, Witchcraft and the Occult. Kathryne Hennessy [senior ed.], Rose Blackett-Ord [ed.], Anna Fischel [ed.]. USA, New York: DK Publishing, 2020. Pp. 64-69, 161, 252-255.
3. Compendium of the Occult: Arcane Artifacts, Magic Rituals, and Sacred Symbolism. By Liz Williams. UK, London: Thames & Hudson, 2025. P. 99.
4. Pagāni: pagānisma mītu, leģendu un rituālu vizuālā kultūra. Ītans Doils Vaits. Latvija, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2024. 170.-173. lpp.
5. Runecasting: Runic Guidebooks as Gothic Literature and the Other Gothic Revival. In: Aeternum: The Journal of Contemporary Gothic Studies, Vol. 2, No. 2, 2015. By Paul Mountfort. Pp. 20-25. Source: https://www.researchgate.net/publication/317228575_Runecasting_Runic_Guidebooks_as_Gothic_Literature_and_the_Other_Gothic_Revival
6. Symbols of the Occult: A Directory of  over 500 Signs, Symbols and Icons. By Eric Chaline.  UK, Londond: Thames & Hudson Ltd, 2021. Pp. 100-101.
7. The Occult Witchcraft & Magic: An Illustrated History. By Christopher Dell. UK, London: Thames & Hudson, 2016; reprinted 2022. Pp. 124, 132-134.

Titulbildes avots: Bildē redzams Rēkas rūnakmens (zviedru: Rökstenen), kas ir viens no pasaulē slavenākajiem un nozīmīgākajiem Vikingu laikmeta pieminekļiem, kurā iekalts pasaulē garākais zināmais rūnu uzraksts uz akmens (aptuveni 760 zīmes). Tas atrodas Esterjētlandē, Zviedrijā, blakus Rēkas baznīcai.
[ https://en.wikipedia.org/wiki/R%C3%B6k_runestone#/media/File:R%C3%B6kstenen_%C3%96g_2020_3.jpg
& https://www.ancient-origins.net/sites/default/files/Inscription_1.jpg ]