Autore: Annija Thegenholma // annijathegenholma@gmail.com
Atslēgvārdi: Islāms, reliģija, ģeometrija, arabeska, kaligrāfija.
Islāma māksla ir daudzslāņaina parādība, kuras nozīme dažādiem cilvēkiem atšķiras atkarībā no viņu kultūras pieredzes, ticības un skatpunkta. Musulmanim tā ir ticības un reliģiskās dzīves izpausme, kas atklājas gan majestātiskā kaligrāfijā, gan mošejas klostera mierpilnajā askētismā. Savukārt nemusulmanim islāma māksla bieži asociējas ar bagātīgiem, noslēpumainiem ornamentiem, kas rotā ikdienas priekšmetus un arhitektūru. Tūristam tā vispirms ir vizuāls iespaids, kupols, kas paceļas virs pilsētas silueta, vai minareta kontūra saulrieta fonā, kamēr pētniekiem un kolekcionāriem tā ir sarežģīta un fascinējoša pasaule, kurā savijas priekšmeti, idejas un cilvēki, kas tos radījuši.
Islāma mākslas jēdziens aptver ļoti plašu nozīmi. To parasti definē kā mākslu, kas radīta islāma kultūras valdniekiem vai iedzīvotājiem, taču šī definīcija ir tikai sākumpunkts. Islāma māksla nav tikai estētiska parādība, tā ir arī garīga izpausme, kas apvieno mākslu, reliģiju un filozofiju vienotā vizuālā valodā. Tās galvenais mērķis ir cildināt kopienas vērtības, atgādināt par Dieva klātbūtni un atspoguļot pasaules sakārtotību un jēgu.
Viena no nozīmīgākajām islāma mākslas formām ir kaligrāfija. Arābu valodā šis jēdziens tiek apzīmēts kā “rakstīšanas ģeometrija”, kas precīzi raksturo tās būtību. Arābu burtu struktūrā savijas taisnas un izliektas līnijas, veidojot ritmu, līdzsvaru un harmoniju. Kaligrāfija gadsimtiem ilgi ir saglabājusi savu nozīmi un joprojām ieņem centrālo vietu islāma kultūrā. Tā redzama ne tikai kā atsevišķs mākslas darbs, bet arī arhitektūrā: mošejās, pilīs, svētnīcās un pat uz ikdienas priekšmetiem.
Kaligrāfija ieguva īpašu godu, jo tā tika cieši saistīta ar Korānu, Dieva atklāsmi. Šī saikne padarīja rakstību par svētu mākslas formu, kas kalpo ne tikai estētiskiem, bet arī garīgiem mērķiem. Kaligrāfiskie uzraksti pastāvīgi atgādina par Dieva klātbūtni, zināšanu nozīmi un cilvēka vietu pasaules kārtībā.
Ne mazāk nozīmīgas islāma mākslā ir ģeometriskās figūras, kas ir viena no tās atpazīstamākajām iezīmēm. Ģeometriskie raksti apvieno dažādu tautu un kultūru mākslinieciskās tradīcijas, radot universālu vizuālo valodu. Tie simbolizē kārtību, harmoniju un dievišķo pilnību. Simetrija šajos rakstos nodrošina līdzsvaru un pauž ideju par vienotību daudzveidībā, savukārt atkārtojošās formas simbolizē bezgalību un radīšanas nepārtrauktību. Šie raksti ir pielāgojami dažādiem mērogiem un materiāliem, no sīkām flīzēm līdz monumentāliem kupoliem, tādējādi apliecinot ģeometriskās sistēmas universālumu.
Islāma mākslā dekors bieži pilnībā pārklāj virsmas, radot iespaidu, ka skaistums un kārtība piepilda visu telpu. Savstarpēji savienotās līnijas un zvaigžņu formas rada kustības ilūziju, kas atspoguļo visuma dinamisko, bet sakārtoto dabu. Rāmji un struktūras šajos darbos nodrošina vizuālu kontroli, saglabājot līdzsvaru pat ļoti sarežģītās kompozīcijās.
Īpaša vieta islāma ornamentācijā ir arabeskai, ornamenta veidam, kurā savijas plūstošas līnijas, ģeometriskas struktūras un stilizēti augu motīvi. Arabeska rada nepārtrauktas kustības un bezgalības sajūtu, jo raksti savijas bez skaidra sākuma vai beigu punkta. Šī forma simbolizē mūžīgo dzīvi, radīšanas nepārtrauktību un harmoniju starp dabu un matemātisko kārtību. Augu un ziedu motīvi, kas bieži balstīti uz ģeometriskiem tīkliem, atsaucas uz Korānā aprakstītajām paradīzes dārzu metaforām un kalpo kā vizuāls atgādinājums par dievišķo skaistumu.
Kopumā islāma māksla atspoguļo islāma garīgo kodolu. Tā pauž Dieva vienotības ideju un cenšas atgādināt cilvēcei par dievišķo caur abstrakciju, simetriju un skaistumu. Lai pilnībā izprastu islāma mākslu, ir nepieciešams skatīt islāmu ne tikai kā reliģiju, bet kā visaptverošu dzīvesveidu, kas ietekmē domāšanu, estētiku un sabiedrisko kārtību.
Tomēr Rietumu mākslas kritika bieži vien nepareizi interpretē islāma mākslu, piemērojot tai Eiropas estētiskos standartus, piemēram, reālismu, individualitāti un autorības nozīmi. Šie kritēriji ir sveši islāma estētikai, kas uzsver kolektīvo identitāti, anonimitāti un garīgo simboliku. Šādas pieejas rezultātā islāma māksla nereti tiek uzskatīta par vienkārši dekoratīvu vai atkārtojošos, ignorējot tās dziļo filozofisko un garīgo nozīmi.
Skatītāji bieži projicē rietumnieciskus priekšstatus par mākslu un skaistumu uz darbiem, kas balstīti citā pasaules uztverē. Bez interpretācijas rīkiem, kas skaidro saikni starp artefaktiem, islāma ticību un sabiedrību, izpratne par šiem darbiem paliek virspusēja. Tādēļ islāma mākslas patiesā vērtība atklājas tikai tad, ja tā tiek skatīta tās kultūras, reliģiskajā un filozofiskajā kontekstā.
Izmantotā literatūra:
- Canby, Sheila R. Islamic Art in Detail. British Museum Press, 2005.
2. Madden, Edward H. “Some Characteristics of Islamic Art.” The Journal of Aesthetics and Art Criticism 33, no. 4 (1975): 423–30. https://doi.org/10.2307/429655 .
3. Mawlawi, Ziad R. 1999. Islamic Art and the American Viewer: Difficulties and Misconceptions. Doctoral dissertation, Teachers College, Columbia University.
Titulbildes avots: Sultāna Sulejmana Lieliskā (valdīja 1520–1566) tughra, Osmaņu Turcija, 16. gadsimta vidus. Necaurspīdīga akvareļa krāsa un zelts uz papīra. Ņemts no Canby, Sheila R. Islamic Art in Detail. British Museum Press, 2005.