Autors: Paula Gaile // pauljuks14@gmail.com

Atslēgvārdi: šamanisms, Koreja, Sibīrija, reliģija, gari.

Iedomājieties cilvēku, kurš ar bungām rokās ieiet transā, lai sazinātos ar gariem un palīdzētu slimajiem. Tas nav mīts, tas ir šamanisms, kas gadsimtiem ilgi bijis gan Sibīrijā, gan Korejā. Šamanisms ir garīga prakse, kurā šamanis mijiedarbojas ar garu pasauli,  izmantojot transu. Šīs prakses mērķis ir virzīt garus vai garīgās enerģijas uz fizisko pasauli dziedināšanas, zīlēšanas vai cita veida palīdzības nolūkos. Bet kā tad šis ceļš ir sācies un izplatījies, to mēs šodien uzzināsim.  

Pirms mēs apskatāmies šamanisma vēsturi, svarīgi ir apskatīt terminu “오방색 ”(Obangsek). Tradicionālais korejiešu krāsu spektrs, kas pazīstams kā Obangsek burtiski nozīmē “Piecu virzienu krāsas”, kas ietver baltu, melnu, zilu, sarkanu un dzeltenu krāsu. Obangsek teorija ir piecu elementu un piecu krāsu apvienojums, kura izcelsme ir nākusi no Ķīnas. Obangsek krāsas šamanismā parādās rituālajā apģērbā, lai atspoguļotu līdzsvaru un saikni starp cilvēku, dabu un garu pasauli. “청 ” (Džong) ir zilā krāsa, tā apzīmē austrumus un tiek uzskatīts par iedvesmas avotu. Tas apzīmē debesis un simbolizē radošumu, lojalitāti, dāsnumu un citas pozitīvās īpašības. Zilā krāsa atsaucas uz Korejas dabisko skaistumu un skaidrām debesīm. “백 ”(Bek) ir baltā krāsa, tā apzīmē rietumus un metāla elementus. Tas satur tīrības, godīguma un nevainības simbolus. Balts ir saistīts arī ar nāvi un sērām, jo Korejā bēru ceremonijās, tiek vilktas baltas drēbes. “홍 ” (Hong) ir sarkanā krāsa, tā apzīmē dienvidus un uguni. Tas simbolizē aizraušanos, enerģiju un veiksmi. Sarkanā krāsa bieži tiek izmantota tradicionālajās  korejiešu kāzās un svinībās, jo tā simbolizē vitalitāti un prieku. “흑 ”(Heuk) ir melnā krāsa, tā apzīmē ziemeļus un ūdeni. Tas simbolizē noslēpumus un nopietnību. Melnā krāsa tiek uzskatīta par daļu no Korejas skaistuma standartiem un atspoguļo eleganci. Visbeidzot, “황 ” (Hvang), kas ir dzeltenā krāsa, tā apzīmē centru un zemi. Tas simbolizē vienkāršību, līdzjūtību un piedošanu. Dzeltenā krāsa bieži tiek izmantota korejiešu tradicionālajā tautastērpā, ko sauc “한복 ”(Hanbok), un tā atspoguļo Korejas dabas ainavas. Obangsek ir svarīgs ne tikai šamanismā, bet visā Korejas kultūrā. 

Sibīrijas šamanisms ir saistīts ar dažādām seno sabiedrību tradīcijām un ticējumiem. Dažādās Sibīrijas kultūrās šamanisms kalpoja kā veids, kā sazināties ar gariem, ārstēt slimības un nodrošināt labklājību kopienai. Šamanisma attēlojumi klinšu mākslā liecina par tā attīstību un lomu dažādos laikmetos. Šamanisms Sibīrijā ir viena no senākajām reliģiskajām praksēm, kas pastāv tūkstošiem gadu. Tā saknes var meklēt paleoītā un neolītā, kad cilvēki sāka attīstīt animistiskus uzskatus un ticību dabas gariem. Arheoloģiskie atradumi, piemēram, petroglifi un artefakti, liecina par šamanismu jau Bronzas laikmetā. Senākie šamaņu attēli atrasti uz klinšu zīmējumiem Baikāla reģionā, Jeņisejas upes baseinā un Altaja kalnos. Bronzas laikmetā Sibīrijā veidojās vairākas klejotāju un mednieku-vācēju kultūras, kurām bija spēcīgas šamanisma tradīcijas, kas bija cieši saistītas ar dzīvnieku gariem un senču kultu. Daudzās kultūrās šamaņiem bija ragi, maskas un putnu simbolika, kas liecināja par viņu spēju “lidot” garīgajā pasaulē. Dzelzs laikmetā Sibīrijas ciltis sāka attīstīt sarežģītākas šamanisma sistēmas, kurās parādījās rituālie instrumenti, piemēram, bungas un maskas. Šamanisma rituāli kļuva izteiktāki, parādījās specifiskas maskas, bungu attēli un dzīvnieku simbolika. Viduslaiku periodā šamanisms saglabājās kā galvenā garīgā prakse lielākajā daļā Sibīrijas tautu. Sākās pirmās saskarsmes ar Centrālāzijas un Mongolijas tautām, kas ietekmēja šamanisma attīstību. Mongolijas ietekmē dažās Sibīrijas kultūrās parādījās budistu elementi. Krievu ekspansija Sibīrijā 16.–17. gs. pakāpeniski sāka mainīt vietējo  šamanisma praksi, jo krievu pareizticīgo misijas centās izskaust “pagāniskās” ticības. 19. gadsimtā antropologi un pētnieki sāka dokumentēt šamanisma praksi, kas palīdzēja saglabāt zināšanas par šīm tradīcijām. Padomju Savienība (1917–1991) stingri apspieda šamanismu, uzskatot to par “māņticību” un “atpalicību”. Šamaņi tika vajāti, daudzi tika apcietināti vai piespiedu kārtā iesaistīti kolhozos un industriālajās struktūrās. Daļa tradīciju tika saglabātas slepeni, dažos reģionos tās saplūda ar vietējo folkloru un leģendām.  

Korejiešu kultūrā šamanisms ir kodols, kas regulē dabas un cilvēka likteni, saskaroties ar pārdabiskiem dievišķajiem gariem. Šamanisms Korejas pussalā pastāv jau kopš arhaiskā periodā. Pirmie rakstiskie piemēri par šamanismu ir veidojušies aptuveni 3. gadsimtā. Korejas šamanisma attīstību vislabāk var izprast, pētot Trīs karaļvalstu periodu un Džosonas dinastiju. Sillas dinastijas laikā šamanisma upurēšanas rituāli turpinājās dažādās formās. Tādas paražas kā kalnu un upju festivāli, senču festivāli un lietus pielūgsmes festivāli. Ražas festivāls aizsākts Sillas dinastijas laikā un turpinājās Gorjo dinastijā. Tas notika budistu tempļos, taču nebija tīri budistisks rituāls, jo tajā ietilpa dziedāšana un dejošana, kas atgādināja senos  festivālus. Lukturīšu festivāls – notika Sillas un Gorjo dinastijās. Sveces dega lukturu  iekšienē visu nakti katra gada pirmā mēneša 15. un 16. datumā. Šis rituāls bija veltīts Budam kā universālā gaismas simbolam, taču tajā bija līdzības ar seno pūķa un gaismas pielūgsmi. Tika atskaņota arī mūzika un deja, kas līdzīga šamanisma tradīcijām. Gorjo dinastijas laikā garīgais pamats bija budisms, ģeomantija un tradicionāla šamanisma sajaukums. Ģeomantija (Fen Šui) bija jin un jaņ attiecību un pareģojumu apvienojums ar ģeogrāfiskām īpašībām. Tika ticēts dieviem, kas pārvaldīja kalnus, upes, budismu un šamanismu. Iepriekšminētajos ražas festivālā un lukturīšu festivālā, tika vairāk iekļauti šamanisma elementi. Pēc karaļa Inčonga (인종 ) valdīšanas perioda šamanisma ietekme pieauga. Attīstījās jauna šamanisma forma, kurā galvenā loma bija burvēm un burvjiem – “무당” (Mudang). Šīs tradīcijas ietvēra arī īpatnēju mūziku un dejas. Džosona dinastijas laikā senču kulti, kalnu un upju dievu  pielūgšanas, lietus rituāli tika veikti labas ražas nodrošināšanai. Mēra aizdzīšanas rituāls, kas  tika ieviests no Ķīnas un tika veikts Jaungada naktī, lai padzītu mēra garus un nelaimes. Lai gan konfūcistu amatpersonas aizliedza šamanismu kā māņticību, šamanisms turpināja valdīt tautas apziņā un dzīves filozofijā. Mudangi tika izraidīti no galvaspilsētas, taču valdība viņus aicināja lietus lūgšanās un mēra izdzīšanas rituālos. 

Šamaņu vizuālās iezīmes klinšu mākslā parādījās trīs veidos. Cilvēkveidīgās figūras, tika attēlotas stāvošā vai kustības jeb dejošanas pozīcijā. Galvas attēlotas kā cilvēka galvas vai dzīvnieku galvas (putns, lācis, briedis). Dažkārt, šīs figūras tika attēlotas ar ragiem. Rokas un piederumi tika attēloti kā putna nagi vai cilvēka rokas, nereti rokās turot apaļus  priekšmetus, iespējams, bungas, loku un bultu vai nūju. Galvenie šamanisma attēlu tipi bija pieci. Putngalvaini dejojoši tēli ir saistīti ar šamaņiem – putniem, kas zināmi līdz 19. gadsimtam. Antropomorfās figūras ar falliskām īpašībām interpretētas kā auglības vai dzīvības simboli. Cilvēkveidīgās figūras ar ragiem attēlo briežu tipa šamaņus, kas ceremonijās valkāja ragainas galvassegas. Maskas ar ragiem un žuburainiem rotājumiem simbolizē senču garus vai šamaņu  aksesuāru un šamaņi ar bungām, parasti tika attēloti ar saviem palīgdzīvniekiem vai gariem.

Sibīrijas un Korejas šamanisms attīstījās kā galvenā garīgā prakse, kas palīdzēja cilvēkiem sazināties ar gariem, dziedināt slimības un nodrošināt labklājību. Abi reģioni demonstrē spēcīgu saikni ar dabu un senču pielūgsmi, kas atspoguļojas rituālos un mākslas darbos. Šamanisma vizuālā simbolika, piemēram, maskas, dzīvnieku simbolika, altāri un rituālu priekšmeti, kalpoja kā saikne starp fizisko un garīgo pasauli. Sibīrijā šamanisma prakse saglabājās autonomāka, bet Centrālāzijas un krievu pareizticības ietekme atstāja savu nospiedumu. Korejā šamanisms integrējās ar budismu, daoismu un konfūcismu, radot  sinkrētiskas tradīcijas. Pēc 20. gadsimta beigām šamanisms piedzīvoja atdzimšanu. Sibīrijā šamanisms atdzīvojās pēc Padomju Savienības sabrukuma, un daudzi šamaņi atsāka veikt rituālus publiski. Korejā tas kļuva par kultūras mantojuma sastāvdaļu, un Mudang rituāli joprojām tiek praktizēti.

Izmantotā literatūra:

1. https://honoraryreporters.korea.net/board/detail.do?articlecate=1&board_no=1169 0&tpln=1
2. https://real.mtak.hu/10487/1/Shamans%20and%20Symbols1_pdfa.pdf
3. https://www.worldhistory.org/article/968/shamanism-in-ancient-korea/
4. https://www.researchgate.net/publication/313865057_AN_INVESTIGATION_O N_THE_HISTORY_AND_STRUCTURE_OF_KOREAN_SHAMANISM

Titulbildes avots: Attēla autors Alexey Pavlovich Okladnikov [ https://real.mtak.hu/10487/1/Shamans%20and%20Symbols1_pdfa.pdf ]